Skrejam atvaļinājumā!

Māra Cielēna


Zirdziņš Amadejs rikšo prom pa ceļu, dungodams:

              “Dipada-dā, dipada-dā,

              Eju atvaļi-nā-jumā!”

“Hei, hei, Ama-dej!” viņu uzrunā suns Juksis. “KUR tu ej vai, pareizāk sakot, skrej?”

“At-va-ļi-nā-ju-mā!” Amadejs atkārto.

“Kur tas ir? Pagaidi, ne tik ātri!” uzsauc Juksis. “Es gribu līdzi!”

“Vai tu esi kārtīgi nostrādājis gandrīz veselu gadu?” Amadejs vaicā.

Abi strādā viesu mājā “Ventava”, Amadejs – par jājamzirgu, Juksis – par glaudāmsuni.

“Jā,” Juksis atbild. “Esmu glaudīts un ņurcīts tā, ka vietām spalva kļuvusi plāna.”

“Tev jāpasaka darba devējiem, ka pienācis laiks atjaunot spēkus un spalvu.

Un jādabū atvaļinājuma nauda,” Amadejs pamāca.

Juksis aizjož pie saimniekiem un pavēsta:

“Es gribu skriet atvaļinājumā! Un, lūdzu, iedodiet man atvaļinājuma naudu. Man jāatjauno spēki un spalva.”

Darba devēji, tas ir, “Ventavas”  saimnieki, jūtas pārsteigti. Viņi apspriežas un atzīst, ka Jukša lūgums ir ļoti pamatots. “Grūti būs, bet vienu mēnesi iztiksim bez tevis. Taču Jāņos tev katrā ziņā jābūt atpakaļ!” Reklāmas tekstiņos pie piedāvājuma “Suņa mīļošana” viņi iekavās pieraksta klāt: “Suņa atvaļinājuma dēļ uz laiku pārtraukta.”

Tiktāl viss nokārtots. Juksis ar Amadeju ir uz ceļa. Uz ceļa, kas ved atvaļinājumā!

“Ej pa priekšu!” Juksis mudina. “Tu labāk zini, kur ir atvaļinājums – meža vai purva pusē. Vai tu jau kādreiz tur esi bijis?”

“Atvaļinājums taču nav vieta!” Amadejs grasās zirdziski iesmieties, bet apraujas. Zirdziņš negrib, lai draugs savas nezināšanas dēļ jūtas neveikli. “Atvaļinājums var būt ziemeļos vai dienvidos, tuvu vai tālu, jebkurā vietā, par kuru esam sapņojuši! Nu, tu tak esi dzirdējis, kā “Ventavas” viesi iesaucas, ka visu gadu ir sapņojuši par lauku māju ar dzīvniekiem.”

“Ak tā!” Jukša galvā kaut kas sāk saslēgties kopā. Viņi, tie viesi, iet – pareizāk sakot, brauc – atvaļinājumā uz “Ventavu”. Daži pat katru gadu. “Vai nav jocīgi, ka citi uz mūsu mājām nāk atvaļinājumā, bet mēs no tām ejam prom atvaļinājumā?”

“Nē, nav jocīgi. Viss ir pareizi – ļoti svarīgi ir mainīt  vidi, tā var daudz labāk atpūsties,” Amadejs paskaidro.

Un draugi sāk rikšot, lai straujāk mainītu vidi.

Amadejs varētu rikšot ilgi un tālu, bet Juksim ir pagrūti tikt zirdziņam līdzi. To manīdams, Amadejs piedāvā:

“Re, cik jauka nokalnīte! Atlaižamies atpūsties!”

Brīdi viņi, klusējot, pavāļājas. Tad skatās mākoņos. Pēc tam mēģina pasnaust, bet miegs nenāk. Amadejs saka:

“Man tā kā pietiek atpūsties. Un tev?”

“Ko, atvaļinājums jau galā?” Juksis šķiet vīlies.

“Nē, nekādā ziņā!” Amadejs iesaucas. “Galā ir tikai šitā mazā vāļāšanās atpūta. Mums būs vēl daudz citu atpūtu – kādas vien gribēsim.”

“Un kādas mēs gribēsim?” Juksis pakasa ausi.

“Cilvēki, kas atbrauc uz “Ventavām”, atpūšas visvisādi,” prāto Amadejs. “Jāj ar zirgu, glauda suņus un kaķus, makšķerē, spēlē volejbolu, sarunājas, māca bērniem peldēt, cep gaļu. Un tie, kas jāj ar zirgu, katrs to dara citādāk. Reiz viena dāma, man mugurā sēdēdama, lasīja grāmatu. Viņa teica, ka visu ziemu esot sapņojusi nokļūt viesu mājā un veselu mēnesi tikai lasīt un lasīt. Kad es sāku rikšot, grāmata izkrita viņai no rokām un...”

“Es gan neesmu sapņojis par grāmatu lasīšanu,” Juksis viņu pārtrauc.

“Es arī ne. Tad nelasīsim, labi? Vismaz ne grāmatas,” Amadejs mazliet padomā un tad turpina:  “Kāda cita dāma lasīja visādas zālītes. Reiz gandrīz metās man zem pakaviem, jo es esot grasījies uzmīt retai puķītei. Viņa no rīta piecēlās, paēda brokastis un tikai vakarā pārnāca, galīgi pārgurusi.”

“Pārgurusi? Atvaļinājumā taču  ir jāatpūšas!” Juksim sāk jukt kopā pēdējā laikā apgūtās zināšanas par to, kas jādara un kas nav jādara atvaļinājumā.

“Jā, bet no ikdienas darba. No tā, ko dara katru dienu. Lai tas neapniktu un nesāktu krist uz nerviem. Es zālītes plūcu katru dienu un daru to ar patiku, bet es esmu pie tā pieradis. Saproti? Vajadzētu piedzīvot kaut ko neikdienišķu. Īstenot sapni... Kādu sapni tu gribētu īstenot?”

Juksis atkal apmulst. Īstenot... īstenot... Ko tas īsti nozīmē? Kādu sapni...

“Mazliet pagaidi!” suns lūdz un aizver acis, cerēdams aši noskatīties sapni. Viņam rādās tikai viena aina, ne sevišķi gudra: Juksis sēž Amadeja mugurā un lasa grāmatu. To viņš negrib īstenot, lai ko tas īsti nozīmētu.

“Khm, khm,” pēkšņi atskan no-krem-šķi-nā-ša-nās, patiesībā divas dažādas – rupjāka un smalkāka, abas nedzirdētā toņkārtā. Juksis atver acis, pazaudējot padumjo sapni, un pieslejas kājās, gatavs ierieties. Amadejs pagriež galvu uz dubultās krem-šķi-khm-nā-ša-khm-nās pusi.

Pavisam tuvu pienākuši divi kamieļi, viens – pieaudzis, otrs – pusaudzis.

“Labdien,” pieaugušais saka. “Piedodiet, negribēju pārtraukt jūsu jauko atpūtu, bet mums jālūdz palīdzība. Vai esat vietējie?”

“Pavisam vietējie!” Juksis atbild. “Tepat no “Ventavām”. Es esmu Juksis, un viņš ir Amadejs.”

“Milzīgs prieks iepazīties! Es esmu Āzars, un šis ir mans dēls Amrs. No Ēģiptes.  Esam atvaļinājumā. Gribēju parādīt dēliņam zaļas zemes. Gājām un gājām caur visādām skaistām zemēm. Droši vien esat dzirdējuši, ka esam lieli soļotāji. Daudzas bija zaļas, bet jūsējā ir viszaļākā! Un pilna ar saldu ūdeni! Neticami! Biju dzirdējis, bet nu esmu saodis ar savām nāsīm, sagaršojis ar savu mēli, redzējis ar savām acīm, sajutis uz savas ādas! Dzeram un dzeram. Droši vien zināt tādu teicienu – dzer kā kamieļi... Jūs gan esat laimīgi, ka te dzīvojat.”

Amadejs un Juksis ar patiku klausās pagarajā runā. Ne vienam, ne otram nebija ienācis prātā, ka viņi ir laimīgi, jo var dzert un dzert ūdeni.

“Viss te ir lielisks,” kamielis sajūsmināts turpina, “miklās miglas, smalkie lietutiņi,  tīrās peļķes...”

Re, ko svešais ceļotājs ievērojis!

Dēliņa milzīgās, garu skropstu apņemtās acis pauž piekrišanu. Tikai pa reizei tajās pavīd nepacietība, un kamielēns cenšas nolaizīt ādu kādā vietiņā, kurai tiek klāt.

Juksis pamana, ka abus ceļotājus  pamatīgi apstrādājuši odi.

“Vai, kā jūs esat sadzelti!” suns neviļus iesaucas. “Vajag vairāk darbināt asti. Un purnu ik pa laikam iebāzt alkšņu krūmā un paberzēt.”

“Jā, tie sīkie mošķi ir vienīgie nepatīkamie traucēkļi, ko jūsu zemē esam sastapuši,” Āzars saka. “Piedodiet, lūdzu, piedodiet!” viņš tūlīt satraukts atvainojas. “Negribēju teikt neko sliktu... Jūsu zeme ir vienreizēja! Burvīga!  Pasakaina!”

“Nekas, nekas!” Amadejs viņu mierina. “Te ir arī citi traucēkļi. Ceru, ka tos nesastapsiet. Odi nav nekas pārāk briesmīgs. Vajag tikai reizi pa reizei pavāļāties pa pļavu,” viņš pamāca. Tad, pārlaidis acis kamieļu kupriem, piebilst: “Ja vien tas iespējams.”

“Mēs pie odiem esam pieraduši,” pavēsta Juksis.

“Mēs esam pieraduši pie čūskām un skorpioniem. Odi mums ir kaut kas jauns,” atsaka Āzars. “Esmu ļoti pateicīgs, ka pastāstījāt, kā tikt ar tiem galā. Varēsim pabrīdināt citus mūsējos, kas arī gribēs atbraukt uz šejieni.”

Brīdi visi klusē, tad Āzars ierunājas atkal:

“Mans atvaļinājums iet uz beigām, drīz jāatgriežas darbā. Es strādāju pie piramīdām par cilvēku nēsātāju. Gribēju Amram vēl tikai parādīt Baltijas jūru, pie kuras esot īpašas smiltis. Es vairāk pievēršu uzmanību ūdenim, bet mans dēls jau no bērna kājas pēta smiltis. Viņš spēj atšķirt smilšu krāsas, smalkuma, smaržas vissīkākās nianses. Traki aizrāvies ar smiltīm.”

Amadejs un Juksis paskatās uz kamielēnu ar apbrīnu un cieņu. Kas būtu domājis, ka viņi sastaps smilšu pazinēju!

“Nuja,” kamieļtēvs attopas, “es te jūs aizkavēju, lūdzu, lūdzu, piedodiet! Mēs gribam drīzāk tikt pie Baltijas jūras, bet mans iekšējais kompass laikam nerāda pareizi. Pamanīju, ka jau trīs reizes ejam garām mazītiņai kapsētiņai. Kamieļiem ir lieliski iekšējie kompasi, kas izvada cauri milzu tuksnešiem. Bet varbūt šejienes ūdens daudzums kaut kā novirza no jūras un liek soļot uz riņķi... Ai, piedodiet! Jūsu zemes ūdens ir brīnišķīgs! Rasa smilgās, pilnie ceļmalu grāvji...”

Viņš atkal uzsāk slavas dziesmu zaļās zemes ūdeņiem.

“Nāciet, es parādīšu ceļu uz Baltijas jūru!” aicina Amadejs. Viņš reizēm turp aiznesis kādu no “Ventavas” viesiem. Tuvu tas nav – veselas dienas ceļojums. “Taisni līdz krustcelēm ar divgalvaino egli, tad – pa labi līdz šķībajai baznīciņai, pēc tam – taisni līdz... pa kreisi... pa labi... vēlreiz pa labi...”

“Nu viss skaidrs. Mīļš, mīļš paldies!” Āzars pateicas. “Būtu tik jauki tikties mūsu zemē. Vai esat bijuši tuksnesī?”

“Nē, vēl ne,” Amadejs atbild.

“Lūdzu, atbrauciet ciemos! Amrs jums izrādīs smiltis, dziedošas, vaidošas, smejošas – visādas!” Āzars aicina. “Pie piramīdām vaicājiet pēc Āzara un Amra, katrs kamielis jums pateiks, kur mūs meklēt. Nu gan iesim, dēliņ!”

Pēc sirsnīgām atvadām abi kamieļi žigli aizsoļo prom. Līdz Amadejam un Juksim atlido vēl daži sajūsmas pilni vārdi no ceļotāju sarunas:

“Tik daudz ūdens... tik mīlīgi suņi... tik draudzīgi zirgi... tik labi iespaidi... nekad neaizmir...”

Zirdziņš un suns stāv uz ceļa un ieelpo smilšu smaržu.

“Iedomājies, viņi atceļoja šurp milzu gabalu!” Jukša balss pauž apbrīnu. “Kā tu domā, vai viņi sen sapņojuši par mūsu zemi un jūru?”

“Varbūt vienmēr, kad viņiem bija maz ūdens, viņi iesapņojās par šejieni,” prāto Amadejs.

“Vai tu esi kādreiz iesapņojies par tuksnesi? Hm, par čūskām un skorpioniem...” Juksis jautā.

“Par čūskām un skorpioniem gan ne,” atteic Amadejs, “bet man sāk likties, ka es nupat iesapņojos par smejošām smiltīm. Varbūt tuksnesī ir arī zviedzošas un rejošas smiltis!”

“Nākamajā atvaļinājumā mēs varētu to izpētīt,” Juksis ierosina. Viņš mana, ka arī ir iesapņojies, un jūt atvieglojumu, ka vairs nav jāuztraucas par sapņa trūkumu. “Bet mēs vēl neko neesam izdarījuši šajā atvaļinājumā!” suns attopas.

“Kā nu ne!” Amadejs atsaka. “Mēs esam iepazinušies ar interesantiem kamieļiem, piedzīvojuši kaut ko neikdienišķu, uzzinājuši par visādām smiltīm, guvuši neaizmirstamus iespaidus, palīdzējuši citzemju ceļotājiem, ieguvuši jaunus draugus, dzirdējuši labus vārdus par mūsu ūdeni, sākuši sapņot par tuksnesi...”

“Oho!” Juksis nopriecājas. Tas viss noticis jau pirmajā dienā un pavisam netāluno mājām! “Paklau, varbūt darām vēl kaut ko? Dodamies uz Baltijas jūru!”

Amadejam nav divreiz jāsaka. Viņš sāk rikšot pa ceļu, dungodams:

             “Dipada-dā, dipada-dā,

              Skrejam atvaļi-nā-jumā!”

Juksim krietni jāpapūlas, lai tiktu draugam līdzi.