Sapņi, sasniegumi un pieminekļi

Par mani jaunākam lasītājam

Jānis Joņevs


Es domāju, ka cilvēka ceļš uz sasniegumiem sākas ļoti agri. Jau bērnībā cilvēks izvēlās, kāds viņš būs un ko darīs. Varbūt pats vēl to neapzinās. Varbūt viņa spējas parādīsies vēlāk. Kad tieši tas notiks – vēsturē ir daudz dažādu piemēru. Volfgangs Amadejs Mocarts sāka komponēt, kad viņam bija pieci gadi. Somijas karavadonis Karls Gustavs Manerheims uzņēmās savas dzīves svarīgāko uzdevumu, kad viņam bija 72 gadi. Amerikāņu māksliniece Vecmāmuļa Mozus sāka nopietni gleznot, kad viņai bija 78 gadi.
Lielas lietas var notikt jebkurā laikā. Tomēr labāk negaidīt. Nevajag paļauties uz tālu nākotni. Īstais brīdis ir tagad. Lielais ceļš sākas šodien.  
Ar ko sākas ceļš pie sasniegumiem? To mēs visi labi zinām. Ievērojamie cilvēki ir bijuši ļoti dažādi, tomēr viņiem var atrast kopīgas īpašības. Viņi labprāt mācījās, jo tas nozīmē paplašināt savu pasauli, vairot savas iespējas. Viņi vienmēr domāja paši, nevis paļāvās uz to, ko saka citi. Nepaļaujies arī uz to, ko saku es! Ja netici – lieliski! Es arī neapgalvoju, ka viss šeit ir patiesība. Es tikai stāstu par lietām, ko esmu novērojis un piedzīvojis.
Ja tomēr turpini lasīt, tad pateikšu galveno īpašību visiem, kas daudz sasnieguši. Tas ir kaut kas, ko bērni prot labāk par pieaugušajiem. Jā, pieaugušajiem ir savas prasmes, viņi māk labāk vadīt vilcienus vai aprēķināt deflāciju, taču bērni prot labāk sapņot! Iztēloties, fantazēt. Un tas ir ļoti svarīgi. Visi lieli ģēniji ir bijuši lieli sapņotāji. Nav sasniegumu bez sapņiem. Tu zini, kā teica Volts Disnejs, cilvēks, kurš uzzīmēja Mikipeli, kurš lika dejot skeletiem un lidot ziloņiem, bez kura multenes nebūtu tādas, kādas tās ir? Viņš teica: “Ja tu spēj to sapņot, tu spēj to izdarīt.” Interesanti, bet līdzīgi izteicās kāds cilvēks ar pavisam citu nodarbošanos, proti, Henrijs Fords. Viņš radīja moderno autobūvi, ieviesa konveijera principu – var teikt, ka lika pamatus visai mūsu laika ražošanai. Un viņš teica: “Kad jūs domājat, ka nevarat, un, kad jūs domājat, ka varat – abos gadījumos jums ir taisnība.”
Tāpēc, ja tu vēlies kaut ko sasniegt, pirmais – nebaidies par to domāt. Uzdrošināties sapņot. Šeit tevi nekas neierobežo. Tu vari sarunāties ar dzīvniekiem, tu vari izgudrot zvaigžņu karuseli. Jo vairāk iztēlosies, jo vairāk iespēju to sasniegt. Tas nenozīmē būt iedomīgam.
Tikai neierobežo sevi, sapņojot par šokolādi vai naudu. Tas varbūt piestāv veciem un nogurušiem. Tev priekšā ir daudz vairāk. Tiem, kas sapņo par ērtu dzīvi, pieminekli neviens necels.
Jā, sapņi var pārtapt sasniegumos, bet daži sasniegumi – pieminekļos. Tos uzceļ par sevišķi lieliem sasniegumiem.
Mazs ieteikums – esi liels sapņos, bet nedomā par savu pieminekli. Nekad nevajag pašam runāt par saviem sasniegumiem. Piemēram, Džeimss Džoiss bija slavenākais sava laika rakstnieks. Varbūt joprojām ir. Viņš bija godkārīgs, taču nekad pats par sevi neteica, cik labs viņš ir. Viņš vienkārši strādāja tā, ka par viņu runāja citi. Citi teica, kāds Džoiss ir ģēnijs. Ja cilvēks pats ceļ sev pieminekli, tas nav īstais piemineklis.
Tāpēc parunāsim par citu pieminekļiem.
Piemineklis ir cilvēku pateicība. To ceļ par sasniegumiem, kas noderēja daudziem. Rīgā ir piemineklis Rainim, dzejniekam, kurš rakstīja dzejoļus un lugas visiem mums. Ir arī piemineklis Rīgas mēram Džordžam Armitstedam, kurš gādāja, lai cilvēkiem Rīgā labi dzīvojas. Bet nav tā, ka tikai slaveni cilvēki darījuši labu. Rīgā ir arī piemineklis skursteņslaucītājam un mūrniekam – vienkāršiem cilvēkiem, kuru darbs ir ļoti vajadzīgs. Japānas galvaspilsētā Tokijā ir piemineklis Hačiko, sunītim, kurš bija ļoti uzticīgs savam saimniekam. Piemineklis nav noteikti veltīts kādam vienam noteiktam cilvēkam (vai sunītim). Rīgas pats galvenais piemineklis ir Brīvības piemineklis. Tas veltīts brīvībai, mūsu visu brīvībai, idejai, kas satur mūs kopā. Daži pieminekļi ir pavisam interesanti. Tā Vecrīgā ir dzelzs monuments spokam. Droši vien pateicībā, ka spoku stāsti padara mūsu dzīvi interesantāku. Nedaudz ārpus Rīgas ir piemineklis visiem samītajiem kukainīšiem. Vai tad viņi nav pelnījuši?
Kam tu gribētu uzcelt pieminekli? Varbūt ir kāds vai kaut kas, kas nesis lielu labumu vai daudz prieka, bet cilvēki to nav kā nākas nenovērtējuši? Tu esi jauns un vērīgs. Tu redzi vairāk. Kas tavuprāt būtu pelnījis pieminekli?
Galu galā, piemineklis var būt ne tikai no akmens. Krišjānis Barons, cilvēks, kurš vāca latviešu tautasdziesmas, teica, ka šīs savāktās dziesmas arī ir viņa piemineklis. Viņš rakstīja tā:
        "Man klintsakmeni neveļat,
        Man pieminekli neceļat:
        No latvju dainām tas jau celts,
        Un nerūsēs šis tautas zelts."
Viņa piemineklis ir viņa darbs. (Tiesa, latvieši nenoturējās un Krišjānim Baronam Vērmanes dārzā ir arī akmens piemineklis.) Nacionālā Bibliotēka ir piemineklis arhitektam Gunāram Birkertam. Brīvības piemineklis ir piemineklis arī tēlniekam Jānim Zālem. Koki parkos ir piemineklis dārzniekiem. Kādu pieminekli tu gribētu uzcelt? Droši vien tu jau to cel. Lai veicas.