Tauriņcilvēks

Inga Gaile

 

Es nāku mājās no dejošanas. Mammai ir maiņa, un viņas mājās nebūs. Es zinu, ka tūlīt varēšu ienirt sava seriāla mierinājumā, atvērt paciņu “veselīgo” čipsu, izņemt no saldētavas pēdējo kastīti saldēto melleņu un būt, kas es esmu. Protams, aizslēdzot durvis. Protams, aizsūtot mammai īsziņu, ka esmu mājās un man viss kārtībā.

Idiots un viņa brāļi atkal ir sapulcējušies pie kaimiņa – tauriņcilvēka durvīm. Man viņi besī ārā. Nebaida. Viņi mani lika mierā. Kaut gan labprātāk es gribētu, lai kaimiņš dzīvotu, piemēram, stāvu augstāk vai vislabāk kaut kur citā pilsētā. Vai vislabāk Amerikā. Tur viņam būtu labi. Es esmu redzējusi vairākus šovus, kur tādi kā viņš piedalās, un visi priecājās. Mūsu pilsētā un mūsu mājā tas neies cauri. Kāpēc šeit? Kāpēc viņam jādzīvo tieši mums blakus? Ko es esmu noziegusies, ka man vismaz trīs reizes, atgriežoties mājās, kad idiots ir izdomājis jaunu veidu, kā viņu paspīdzināt, ir kabatā jāsatausta mazais pulverizators, kuru man mamma atstiepusi no slimnīcas. Katram gadījumam, viņa teica.

Šoreiz viņi bija izdomājuši kaut ko uzrakstīt uz kaimiņa durvīm. Bitsh. Idiots.

Izdzirdējuši mani nākam, divi sīkākie idioti salecās. Bet vecākais, rokas kabatās sabāzis, demonstratīvi pagriežas pret mani. Viņš ir knapi manā augumā. Viņa dvīņu brāļiem  ir tik gadu, cik man. Viņš pats ir vecāks. Droši vien skolā viņu nejēgā apceļ par mazo augumu. Vai arī vairs nē. Viņš tur droši vien visus ir nolicis pie vietas. Viņš blenž uz mani, kamēr es meklēju atslēgu. Fak. Kur tā ir? Kur tā ir? Sasodīts. Bļāviens. Vai es to atkal aizmirsu skolā?

“Atslēgu nevari atrast,” viņš man izsmējīgi prasa.

Tagad jau es taustu kabatā pulverizatoru.  Es pat nezinu, kas tas ir. Mamma teica, ka nekas nāvīgs tas neesot.

“Tu viņam izstāstīsi, ka tie bijām mēs,” viņš drīzāk saka nekā prasa.

“Jūs to vārdu nepareizi esat uzrakstījuši,” es nomurminu. Tomēr pietiekami skaļi, lai dvīņi sāktu spurgt.

“Es taču tev teicu, ka to raksta savādāk,” viens iesāk teikumu.

“Ar “c””, otrs, bez pauzes ieelpai, turpina. Viņiem abiem ir rūsgani, skruļļaini mati un spilgti zilas acis.

Viņu brālim sāk nervozi kustēties apakšžoklis. Viņš stāv tik tuvu, ka es varētu viņu noskūpstīt. Es, protams, to negribētu un nedarīšu. Jo, pirmkārt, viņš ir idiots, kurš neliek mieru Tauriņcilvēkam. Otrkārt, viņš piecpadsmit gadu vecumā nezina, kā raksta  “bitch”. Un, treškārt, viņš smēķē.

“Klausies, tieši tā pīpēšana var būt par iemeslu tam, ka tu esi īss,” es neticu tam, kas veļas laukā no manas mutes.

Abi rudmataini sāk smieties pilnā kaklā un kaut kādā dīvainā unisonā, kas piepilda mūsu velvēto kāpņutelpu, kā baznīcu reiz piepildīja dusmīgā bīskapa sprediķis, ka pārgāja dusmīgos rējienos un uz kuru pagājušajā gadā bija obligāti jāiet visiem bērniem pat no mūsu privātskolas.

“Un es cerēju, ka es tevi pasargāšu,” teica mana mamma un nopūtās.

“Bet, mammu, tad tu vari mani ielikt valsts skolā, tik daudz nestrādāt, jo tev nebūtu vairs jāmaksā par manu skolu, un būt vairāk mājās,” es viņai teicu. Domās.

Abi dvīņi noteikti mācās valsts skolā. Viņi dīvaini un biedējoši rēc, mēģinot, bet nevarot nomierināties. Idiotam droši vien viņi abi ir bijuši jāpieskata jau kādus desmit gadus. Ņemot vērā to, ka nekad, šķiet, neesmu redzējusi viņu vecākus, tā tiešām ir. Tas daudz ko izskaidro. Es pat sevī sāku šaubīties, vai ir labi saukt viņu par idiotu.

Tomēr vecākais brālis neko nenojauš par maniem cēlajiem nodomiem un dusmās piesārtušu seju man tuvojas, pacēlis dūres.  Es maļos pa somu kā neprātīga, bet atslēgas tur nav. Tad nu man nekas cits neatliek, kā pacelt mammas doto pulverizatoru un pūst viņam sejā. Viņa sejā parādās pārsteiguma pilna izteiksme, acis ieplešas lielākas, tad aizveras, un ar būkšķi viņš nokrīt uz grīdas, atsitot savu spītīgo pakausi pret akmens plāksnēm klāto grīdu.

Lai viss kļūtu vēl sliktāk, abi rudie dvīņi sāk spiegt. Īīīīīīīīīī. Es saprotu, ka es esmu pazudusi. Tūlīt būs klāt specvienība, un mani ieliks cietumā. “Cietumā neliek desmitgadīgos. Viņu nosūta uz darba nometnēm laukos,” runā mans veselais saprāts. Es negribu to dzirdēt. Ir dzirdēts, ka darba nometnes laukos ir vēl trakāk kā cietums. Lūk, piemēram, mūsu kaimiņš ir bijis uz darba nometni laukos. No turienes viņš atgriezās ar plēvēm starp roku pirkstiem. Tādas ir arī citiem pāraudzināšanu izgājušajiem. Tauriņcilvēki. Tie, kas nejēdz uzvesties.

Ko lai dara? Es meklēju telefonu, lai zvanītu mammai, dvīņi spiedz, viņu brālis guļ uz grīdas, iespējams, miris.

“Vai viņš tev uzbruka?” jautā dīvaini spalga balss. Tā pieder manam kaimiņam. Nekad neesmu to līdz šim dzirdējusi.

“It kā. Viņš nāca man virsū. Es sabijos,” es murminu.

“Es tūlīt,” viņš saka.

Viņš, nepievēršot uzmanību milzīgajam ar sarkanu krāsu uz durvīm uzķēpātajam uzrakstam, atslēdz durvis, pastumj malā stindzinoši skaistu, lāsumainu priekškaru, atsedzot milzīgu telpu ar lielu logu. Tad, pagriezies pret mani ar brūni cimdotām rokām, paņem manu upuri aiz pleciem. Es ņemu viņu aiz kājām. Mēs, klusējot, ienesam viņu iekšā. Dvīņi spiedz. Tauriņcilvēks iziet no istabas. Pieliek pirkstu pie lūpām, norādot, ka abiem čirkainajiem jāklusē. Un viņi viņam paklausa. Tad ar rokas kustību viņš ieaicina viņus iekšā. Pārliecinājies vēl vai neviens nav gaitenī mūs novērojis, viņš aizver durvis un aizslēdz tās.

Mēs visi nu esam viņa varā. Ņemot vērā, ko par viņiem stāsta, tas nav labs sižeta pavērsiens. Es, protams, neticu nekam, ko viņi stāsta. Bet tomēr. It kā viņi paverdzinot mazus bērnus, liekot viņiem darīt visādas perversijas. Kādas? To gan neviens nestāsta. Patiesībā pat vārds “perversijas” ir aizliegts. Tomēr visi zina, ka šitie tauriņcilvēki ir bīstami.

Mēs visi pieci esam lielā istabā, kura šķiet milzīga un pilna ar tūkstošiem grāmatu grāmatu plauktos, kas stiepjas no grīdas līdz griestiem. Nekur neesmu redzējusi tik daudz grāmatu.

“Ko tu viņam uzpūti?” viņš man jautā. Es viņam, šauboties, tomēr parādu pulverizatoru. Viņš to pasmaržo. Viņš izvelk grāmatu no viena no plauktiem, atveras kādas durvis, viņš ieiet kādā telpā, iznāk ar kādu mazu pudelīti un ūdens bļodu. Viņš iedod man dvieli, kuru liek mērcēt ūdenī un ar mitro dvieli uzklāt “idiotam” uz pieres. Mēs esam noguldījuši viņu uz grīdas, kuru sedz biezs paklājs. Tauriņcilvēks iznāk un pabāž spilvenu viņam zem galvas. Dvīņi sēž savam brālim abās pusēs un izskatās izmisuši.

“Atvainojiet,” es nomurminu.

“Viņam viss būs kārtībā,”  dziedoši saka Tauriņcilvēks. “Tavā pulverizatorā ir ūdens”.

“Ūdens?  Tad kāpēc viņš nokrita?”

“Laikam zaudēja samaņu no bailēm,” saka Tauriņcilvēks un, atskrūvējis pudelīti, pieliek to pie vasaras raibumiem nosētā deguna.

Puika attaisa acis un, ieraudzījis pār sevi noliekušos tauriņcilvēku, tās uzreiz aizver.

Tauriņcilvēks iesmejas un pieceļas kājās.

“Vai tu aizmirsi atslēgu?” viņš prasa man.

“Laikam,” es nopūšos, nenovēršot skatienu no viņa rokām. Viņš to pamana un vēlreiz iesmējies pakustina pirkstus. Starp tiem nav nekādas plēves. Viņš pat paceļ rokas un tās pavēcina. Redzi! Skaties!

“Nu, ko jaunie cilvēki vēlētos darīt?” viņš prasa, un sastingstu šausmās. Tūlīt sāksies. Perversijas.

“Es jums varu ieliet sulu un nospēlēt...debesis.” Viņš teica, ka var nospēlēt debesis?! Mums ir jātiek prom no šejienes.

Istabas, kura man šķiet milzīga, otrajā pusē stāv melnas klavieres. Es tādas neesmu redzējusi. Viņš atnes mums sulu, kurai mēs neviens nepieskaramies, iesmejas kaut kā sāpīgi un apsēžas aiz melnajām klavierēm. Paceļ to vāku, paceļ rokas, piemiedz man ar aci. Es jūtu kā nosarkstu.

Viņš sāk spēlēt. Mūsu mājai ir biezas sienas, bet kaut ko es biju dzirdējusi arī agrāk. Es vienmēr domāju, ka viņš spēlē kaut kādu datorspēli.

Tauriņcilvēks spēlē. Mājai burtiski aizbrauc jumts, tas ir - jumts pazūd, un kļūst redzamas pavasara  vakara debesis. Mākonis apmetas tauriņcilvēkam ap kaklu kā balta šalle, puika, kuru es nezinu, kā lai saucu, ieplestām acīm ir piecēlies sēdus, un pār viņu krīt vakara saules gaisma, no atvērtā jumta ielido kādi divdesmit dažādu krāsu tauriņi. Viņi lido mums apkārt, viens nosēžas vienam no dvīņiem uz rokas, un viņš sēž nekustoties un pat neelpojot. Es jūtu, pamanu, ka man ir slapja seja. Es saprotu, ka tas ir no tā, ka pār maniem vaigiem kā pavasara tērcītes skrien asaras. Un es tur neko nevaru padarīt.

Tauriņcilvēks mūs ir sastindzinājis, spēlējot debesis.

Vēlāk atnāk mana mamma un sirsnīgi pateicas Tauriņcilvēkam, ka viņš ir man atļāvis pie viņa pagaidīt. Viņš viņu pasauc malā un kaut ko saka. Pulverizatoru gan viņš viņai neatdod.

Mēs ejam laukā, un tur puika, kuru es nezinu, kā lai sauc, ar saviem dvīņu brāļiem mazgā durvis.

“Pag, mammu,” es saku, “es tūlīt,” es saku.

“Kā tevi sauc?” es viņam prasu.

Viņš paceļ pret mani seju, atglauž ar mitro roku, uz kuras ir kaut kāds tetovējums, matus, un es redzu, ka viņa zilajās acīs ir palikuši saules putekšņi no Tauriņcilvēka istabas.