Otrais latviešu trīssoļlēcējs, kurš pārlēcis pāri 17 metru robežai – vieglatlēts Elvijs Misāns. Pašreizējais Latvijas rekordists tāllēkšanā, taču pēdējos gados vairāk aizrāvies ar trīssoļlēkšanas disciplīnu, kurā 2017. gada Eiropas čempionātā telpās izcīnīja 4. vietu.

Esi atgriezies no Birmingemas, kur nesen risinājās Pasaules čempionāts vieglatlētikā telpās. Izcīnīji 10. vietu trīssoļlēkšanā. Kā vērtē savu sniegumu? Vai esi apmierināts ar rezultātu?

Pats neesmu līdz galam apmierināts. Protams, 10. vieta pasaulē ir atzīstams rezultāts, bet katram sportistam pirms sacensībām ir uzstādīta robeža, kuru ir plānots sasniegt. Ja tu ne tuvu nesasniedz to, ko esi plānojis, tad pēc sacensībām ir nepabeigtības sajūta. Diemžēl nesanāca izpildīt visu, ko biju ieplānojis. Ja tas būtu izdevies, rezultāts būtu augstāks. Un, to apzinoties, ir neapmierinātības sajūta.

Pagājušā sezona ir bijusi tava veiksmīgākā sezona līdz šim - 4. vieta Pasaules čempionātā telpās un 16. vieta stadionā. Kādi ir iemesli, kāpēc šī sezona izdevās tik veiksmīga?

2016. gads bija mazliet nepatīkams – netiku uz Olimpiskajām spēlēm, pietrūka 8 centimetri. Tas bija diezgan liels trieciens, gandrīz pat apsvēru domu vairāk nesportot. Tomēr kaut kādā veidā saņēmos, un, sākoties 2017. gadam, bija milzīga motivācija, ka vajag tikt [uz 2020.gada uz Olimpiskajām spēlēm]. Tāpēc trenējos vēl kārtīgāk, vēl spēcīgāk, un tāds ir rezultāts.
 
Kas bija tie galvenie iemesli vai cilvēki, kas tevi noturēja sportā pēc šī nepatīkamā notikuma?
 
Tuvākie cilvēki un mana trenerīte. Tas bija tāds ļoti smags periods, tāpēc smalkumos neizplūdīšu.

Tev pieder Latvijas rekords tāllēkšanā, bet pēdējos gados labāk veicies ir trīssoļlēkšanā. Kura tad ir tava disciplīna – tāllēkšana vai trīssoļlēkšana?
 
Lēkšana!!! (smejas) Trīssoļlēkšana man šķiet dabīgāka sajūtu ziņā, tā arī man labāk padodas. Trīssolī man ļoti patīk tā sajūta, kad tu lec. To nevar tik vienkārši izstāstīt, bet man tas patīk, un tāpēc es to daru. Vēlos piedzīvot to sajūtu, kad tu pārlec pāri savam personiskajam rekordam. Tās ir neizstāstāmas un neaprakstāmas sajūtas. Tu lido un pirms esi vēl piezemējies jau jūti, ka "būs". Redzi, ka lido pāri savam personiskajam rekordam. Tās sajūtas ir burvīgas.
 
Aptuveni pirms mēneša pelnīti tiki atzīts par Latvijas gada vieglatlētu. Ko tev nozīmē šis apbalvojums?
 
Tas nozīmē ļoti daudz, jo tie ir tie augļi, kas tika saplūkti pēc tam, kad 2017. gads izdevās. Un pēc tā grūtā perioda viss kopā tā sakrita un izdevās - tāpēc es jutos ļoti atalgots.
 
Vai tas tevi motivē trenēties vēl intensīvāk un nospraust jaunus mērķus?
 
Jā, protams. Varbūt ne intensīvāk, bet gudrāk. Ja cilvēks pārāk intensīvi trenējas, tad ir pārslodze, un tas nav labi.
 
Vai olimpisko spēļu sapnis joprojām ir aktuāls?
 
Jā, viennozīmīgi, tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc sportoju – es tēmēju uz Tokiju!
 
Kādi ir olimpiskie normatīvi un cik reāli tie ir sasniedzami?
 
2016. gadā man pietrūka 8 centimetri, bet 2020. gadā būs jauni normatīvi. 2019. gadā visi sportisti nostartēs, pēc tam tiks analizēti rezultāti, un tad tiks noteikts normatīvs, kāds tas būs. Tas var būt ļoti augsts, ja rezultāti būs ļoti labi, bet tas var būt arī zems.
 
Kādi ir šīs sezonas uzstādītie mērķi?
 
Svarīgākais starts ir Eiropas čempionāts vasarā, uz to mēs arī gatavosimies.

Šogad apritēs 20 gadi kopš Māris Bružiks uzstādīja Latvijas rekordu trīssoļlēkšanā. Cik reāli tev ir pārspēt šo rekordu, un vai tu vēlies to pārspēt?
 
Protams, ka vēlos! Tas ir kā pašmērķis, viennozīmīgi, bet viss ir jāizdara gudri, un tad arī tas sanāks. Rezultāts ir ļoti augstu vērtējams, 17 metri un 56 centimetri, ar šādu rezultātu Pasaules čempionātā var iegūt medaļas. Visu cieņu!

Kā vispār nokļuvi vieglatlētikā? Paša lēmums vai vecāki aizveda?

Biju vēl galīgi maziņš, 9 gadi, un vecāki ar mani netika galā. Biju mazs dumpinieks, kurš darīja trakas blēņas. Liktenīgā kārtā, vai par laimi, mamma satika manu šī brīža treneri Mārīti Lūsi un teica: „Savāc to bērnu, es viņu vairāk nespēju izturēt!” (smejas) Tas, protams, bija joks, bet tā arī es vieglatlētikā nonācu.
 
Pētot tavu biogrāfiju, pamanīju, ka karjeras sākumā esi piedalījies ne tikai tāllēkšanas un trīssoļlēkšanas disciplīnās, bet arī sprinta disciplīnās, kurās tev bijuši vērā ņemami sasniegumi. Kāpēc nolēmi sprintu likt malā un pievērsties lēkšanas disciplīnām?
 
Nav tā, ka sprints ir pilnībā nolikts malā, jo trīssolis tas pats sprints vien ir. Piemēram, 90 procenti no distances ir ieskriešanās, tikai pašās beigās tu veic trīssoli. Neesmu sprintu nometis malā, tas visu laiku ir jātrenē, jo trīsssolī vajadzīgs ātrums.
 
Ja tev padodas gan skriešanas, gan lēkšanas disciplīnas, vai esi domājis pamēģināt startu arī desmitcīņā?
 
Esmu visu laiku par to domājis un to ļoti, ļoti gribētu, bet kārtslēkšana un atmuguriskais salto ir tas, kas mani biedē. Esmu vienreiz mūžā turējis kārti rokā. Kārtslēkšana man nekad nav sanākusi, bet nākotnē noteikti to izmēģināšu. Varbūt pat visu desmitcīņu. Kad būšu to kārti pieveikt iemanījies. (smejas)

Ar ko atšķiras trīssoļlēkšanas naglenes no tāllēkšanas naglenēm vai sprinta naglenēm?
 
Tāllēkšanas naglenēm ir vairāk pacelts purngals. Tās ir domātas vairāk tam, lai uzmestu tevi augšā - lai tu tiktu gan uz priekšu, gan uz augšu. Trīssolī ir mazliet citādāk, vajag gludāku virsmu. Ir nepieciešama tāda kustība kā akmenim, kad ūdenī met „vardītes”, un šīs naglenes ir domātas tam. Pirmie divi soļi ir uz vienas kājas, un tieši tāpēc šīm naglenēm papēdis ir biezs.
 
Vai tev sanāk pielietot savas profesionālās spējas arī ikdienā, piemēram, lecot pāri māju jumtiem vai ieskrienoties ezerā, ar trīs soļiem jau dziļumā būt?
 
Varbūt ne gluži lecot pāri māju jumtiem, bet jaunībā bieži ir gadījies, kad ir jāskrien uz trolejbusu, bet priekšā ir milzīga peļķe. Tad es esmu lēcis tai pāri, pats par to neaizdomādamies. Pēc tam, kad atrodos jau trolejbusā, cilvēki, kas to redzēja, dīvaini skatās, nesaprotot, kas īsti notika… (smejas). Pēc tam tu paskaties uz to peļķi un saproti, ka tur varēja būt tikai kādi četri metri, bet uz ielas tas gabals izskatās lielāks….
 
Bieži vien pirms sacensībām vieglatlēti klausās mūziku, vai arī tu to dari?
 
Pašās sacensībās es neko neklausos, man patīk klausīties sevī, patīk dzirdēt soļus, bet apmēram vienu, divas stundas pirms es eju iesildīties, jā, es klausos mūziku. Nebūšu tas sportists, kas skries ar austiņām ausīs, bet pirms starta es klausīšos mūziku.
 
Kādu mūziku klausies?
 
Visādu.
 
Intervijas noslēgumā ātrie jautājumi – vienkārši saki to, kas pirmais ienāk prātā! Kā vislabāk aizmigt naktī pirms sacensībām?

Nevar aizmigt. (smejas) Lai kā mēģinātu, nevar.
 
Ekstrēmākā lieta, ko dzīvē esi izdarījis? Izņemot to pārlēkšanu pār peļķi…
 
10 metru lēcienus no klintīm.
 
Viena lieta par tevi, ko neviens nezina?
 
To arī neviens nezinās…
 
Ja tev piemistu "superspēja", kāda tā būtu un kādēļ?
 
Es droši vien gribētu "superspēku". Man vienkārši gribētos redzēt, kā es reaģētu, ja es būtu "superspēcīgs", tā kā Supermens apmēram.
 
Tavs hobijs ārpus sporta?
 
Man patīk gatavot, bet es neteiktu, ka tas ir ārpus sporta hobijs, tā ir tāda ikdienišķa lieta. Man patīk eksperimentēt ar ēdienu.
 
Tavs dzīves moto?
 
Mans dzīves moto ir: "Jūties labi, esi tu pats, un būs labi!" (smejas)
 
Pēdējais jautājums - ko darīs Elvijs Misāns pēc 20 gadiem?
 
Noteikti, ka vēl lēks un sportos, bet tikai citā līmenī!

 

Ar Elviju Misānu sarunājās Renārs Penezis, interviju atšifrēja Annija Raga. Klausies raidījumu "Radio rings" Pieci.lv ceturtdienās 19:00.