Tālā kino pagātnē grāvējfilmu un vispār kinovaroņa tēls bija skaidrs un to sevī iemiesoja trīsvienība Švarcenegers, Stallone un van Damme – pārcilvēki no Holivudas filmām, kuriem pa spēkam bija šķietami viss. Kaut kur nomalē bija arī Lundgrēns, Noriss, Dudikovs un citi, bet noteicošā tomēr bija šī trijotne (un Brūss Villiss, kurš tomēr ir mazliet par citu). Muskuļotie kino elki tika pielūgti, dievināti, bet pret kartīti, kurā bija attēlots Silvestrs Stallone leitnanta Mariona Kobreti tēlā no filmas “Kobra”, varēja iemainīt vienu simtu (1) “Turbo” ieliktnīšu, un šo darījumu piefiksēt salasījās visa 2.b klase. Tie tik bija laiki!

Protams, tie ātri vien beidzās – beidzās aukstais karš, krita Berlīnes mūris, mēs pārdzīvojām tūkstošgadi, bet kino atrada sev jaunus, aktuālākus varoņus – sākumā Kianu Rīvza un Čeninga Tatuma, bet vēlāk jau Ansela Elgorta un viņam līdzīgo zaļknābju personās. Šķiet, ar steroīdiem piepumpēto pārcilvēku-muskuļvīru ēra ir aizgājusi uz neatgriešanos… ja vien pasaulē populārākais, apmaksātākais un apjūsmotākais aktieris jau otro gadu pēc kārtas nebūtu bijusī reslinga zvaigzne, bet šobrīd vienkārši pārcilvēks-muskuļvīrs Dveins Džonsons jeb Klintsbluķis. Viņš jau sen ir pārkāpis visām robežām, salauzis visus rāmjus un vairs nespēj izdomāt, ko lai vēl pierāda un parāda, tādēļ regulāri priecē savus cienītājus ar vismaz divām (bet citreiz trim) filmām gadā.

Lielākā daļa no tām tikai stiprina viņa visaptverošo dominanci, jo kinožanri tiek norīti kā ogas – Džonsons ir skaļš viesis populārās grāvējfilmu franšīzēs (“Ātrs un bez žēlastības”, “G.I. Joe”), šķietami vēsturiskos eposos (“Herkuless”), komēdijās (“Pludmales patruļa”), ģimenes komēdijās (“Džumandži”) un animācijas filmās (“Vaiana”)...

Filmu un lomu ir tik daudz, ka no Džonsona jau sen vajadzēja kļūt šķērmi, bet ir tieši otrādi, un katra nākamā filma pelna vairāk nekā iepriekšējā. Vērīgākais skatītājs noteikti pamanīs, ka viņa atveidotie personāži, sekojot labākajām Švarcenegera un Stallones tradīcijām, savā starpā ne ar ko neatšķiras.

Tas ir tas pats tēls, kuru Džonsons aktīvi ekspluatē savos hiperpopulārajos (virs 150 miljoni sekotāju) sociālo tīklu profilos, bet cik tad ir to vērīgo skatītāju? Un kādēļ maksāt par viņu kino, ja dienišķajai devai var vienkārši atvērt “Instagram”?

Galvenā Džonsona filmu problēma ir tā, ka viņš ir pāraudzis pats savu filmu popularitāti. Kļūstot par galveno filmas veiksmes noteicēju, viņš ap sevi ir pulcējis “uzticamu domubiedru”, bet faktiski bezmugurkaulnieku-pakaļskrējēju grupu, kuri diez vai atļaujas burtiski iebilst savam bosam, priekšniekam (visas jaunākās un nākamās Dveina Džonsona filmas producē viņa paša kinokompānija) un maizes pelnītājam. 

Taču spilgtākās lomas Džonsona karjerā bija tieši filmās, kurās uzņemšanas laukumā dominēja spilgts režisors, nevis viņš pats - Ričarda Kellija “Dienvidu stāstos” vai Maikla Beja “Pain & Gain”.

Atliek cerēt, ka šī samērā vienkāršā doma ir skaidra arī pašam Džonsonam un, kamēr kino speciālisti gaida viņa sadarbību ar, piemēram, Darenu Aronofski vai Polu Tomasu Andersonu (abi ir lieli fani, ja kas), viņš turpina priecēt neprasīgus skatītājus ar savām jaunākajām filmām - “Postītāji” startē jau šonedēļ, “Debesskrāpis” nonāks uz ekrāniem jūlijā, bet “Cīņa ar manu ģimeni” – pašās gada beigās.

"Postītāji" ("Rampage")

Režisors: Breds Peitons

Lomās: Dveins Džonsons, Naomija Harisa, Malina Akermane, Džo Mandžinello, Džefrijs Dīns Morgans.

 

CITI REPERTUĀRA JAUNUMI

"Taxi 5" (“Taxi 5”)

Norīkots darbam uz Marseļas nodaļu, policijas virsnieks saņem uzdevumu notvert itāliešu laupītāju bandu, kuri savos noziegumos izmanto jaudīgās “Ferrari” automašīnas. Palīgā policijas virsniekam nāks Daniels - pilnīgi nejēdzīgs autovadītājs, kura īpašumā ir nonācis leģendārais baltais taksis...

Filma, kura Luka Besona studijā tapa rītā pēc lielākās finansiālās neveiksmes “Valeriāns” pirmizrādes, jo tieši tādā veidā šādi projekti arī top. Pirmo daļu varonis tiek pieminēts vienā teikumā (“Tas nekad nenotika ar to otru čali”), un vispār vienu šādu turpinājumu bez galvenā varoņa atveidotāja mēs nesen jau redzējām - vai arī neredzējām, ja varam kaut ko secināt no “Kurjers: Pilna jauda” kases panākumiem.

Režisors: Franck Gastambide

Lomās: Franck Gastambide, Malik Bentalha, Bernard Farcy.

"Prieka trakumā" (“La pazza gioia”)

Beatriče, šarmanta dāma labākajos gados, ir pļāpīga fantazētāja un pašpasludināta grāfiene miljardiere, kam patīk ticēt, ka viņa ir uz "tu" ar visiem šīs pasaules varenajiem. Donatella ir tetovējumiem klāta, noslēgta un trausla jauna sieviete, kas glabā noslēpumu. Abas ir progresīvas, bet no ārpasaules norobežotas psihiatriskās klīnikas "Bjondi villa" pacientes. Abas aizbēg no psihiatriskās klīnikas, lai meklētu mīlestību un draudzību ārpasaules trakonamā – veselo cilvēku pasaulē…

Kinoteātros beidzot nonākusi 2016. gada itāļu komēdija, kura savu pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivāla “Režisoru divnedēļnieka” programmā - varbūt būtu bijis labāk, ja skaistās Toskānas un Romas ainavas mēs būtu redzējuši janvārī-februārī, kad šis siltums bija tik ļoti nepieciešams, bet labāk vēlu nekā nekad. Ļoti labas kritiķu un arī skatītāju atsauksmes padara šo par pievilcīgu alternatīvu tiem, kam “Postītāji” nešķiet interesanti.

Režisors: Paolo Virzì

Lomās: Valeria Bruni Tedeschi, Micaela Ramazzotti, Valentina Carnelutti.

“Bitīte Maija: Medus spēles” (“Maya the Bee: The Honey Games”)

Strops satraukti dūc – nupat novākta vasaras medus raža. Varbūt beidzot spiets tiks izraudzīts dalībai Medus spēlēs? Maijas patīkamais satraukums noplok, kad viņa uzzina, ka strops nepiedalīsies spēlēs, turklāt puse ražas būs jāatdod spēļu dalībniekiem. Maijai tas šķiet netaisnīgi. Bez stropa karalienes atļaujas viņa grasās lidot uz Zumtropoli pie imperatores un lūgt atļauju piedalīties spēlēs, pārstāvot savu stropu.

“Gnomeo un Džuljeta”, “Šerloks Gnoumss”, “Medus spēles”… ceru, ka gados pašiem jaunākajiem skatītājiem domāto produktu veidotāji nākotnē pievērsīs uzmanību arī tādiem darbiem kā “Makbets”, “1000 un 1 nakts” un, protams, “Kaligula” - arī tur ir ko adaptēt un ko rakt.