Luīzes Jansones (30) pārliecinoši uzsākto karjeras ceļu pārtrauca mentālās veselības izaicinājumi – depresija, paškaitējums, atkarības un trauksme. Šajā epizodē stāsts par to, kā ir dzīvot tumsā, kad apkārt ir daudz gaismas, un kā ir izvēlēties – aiziet ar draugiem vakariņās vai samaksāt terapeitam. 

“Ir kaut kāds kupols vai kaut kas, kur tu esi ieslodzīts un gaisma pie tevis nenonāk,” Luīze raksturo depresiju. Lai gan iedīgļus tam viņa redz jau senāk, ārstēšanās procesu Luīze uzsāka pirms sešiem gadiem. Tajā laikā viņai šķita, ka “tas būs tā ātri un viegli, un es tur tā aiziešu bišķiņ pie terapeita, padzeršu zāles, un tas viss tūlīt pat atrisināsies, un tāpēc drusku paciesties jau var. Bet sešus gadus vēlāk…Es esmu turpat.” 

Šajā periodā viņa daudzkārt sev jautājusi – “Ok, bet kur lai es tam ņemu naudu?”. Luīze stāsta: “Tad man arī nāca virsū histērijas par to, vai es varu atļauties 50 centu kefīru, vai nevaru, jo vajadzēja iet pie psihoterapeita.” Sarunā viņa dalās ar piedzīvoto ārstēšanās procesu arī ambulatori, kas radīja vilšanos mentālās veselības ārstēšanas sistēmā Latvijā. 

Kopumā apkārtējo cilvēku attieksme pret mentālās veselības problēmām ir ļoti dažāda. Luīze ir novērojusi, ka jauni cilvēki ir saprotošāki. Taču viss atkarīgs arī no problēmas, piemēram, kamēr depresija un trauksme ir apunātas tēmas, par kurām cilvēki aizvien vairāk izglītojas, atkarība joprojām ir ļoti stigmatizēta. Viņa tic: “Ja mana vecmāmiņa varēja to pieņemt, tad ikviens to var pieņemt.”

Luīze atzīst, ka nu jau viņa ir zaudējusi cerību justies labāk un drīzāk sadzīvo ar faktu, ka šis ir tas, kāda viņa ir. “Es vienkārši gribu būt laimīga. Ne tādā izpratnē, ka es vienkārši tur spriņģoju apkārt un lecu aiz priekiem gaisā, bet vienkārši – esi, un tev ir labi."