Beāte Bēvalde (29) ir viens no cilvēkiem, kurš pēc 24. februāra Ukrainas cilvēkiem ziedo ne tikai naudu un mantas, bet arī savu laiku, sirdi un dzīvi. Viņa ir daļa no biedrības “Tavi draugi”, un "kā ir būt" sarunā dalās ne tikai ar gandarījumu, ko sniedz palīdzēšana, bet arī ar ziedošanas tumšajām pusēm. 

“Es esmu tāds cilvēks, kurš diezgan bieži aizmirst pats par sevi, kas laikam ir ne tā labākā īpašība, un diezgan bieži atceras par visiem citiem,” uzreiz saka Beāte, skaidrojot, cik viegli viņa, gribot palīdzēt citiem, izdara pāri pati sev. Arī uz sarunu viņa ierodas pēc teju negulētas nakts, taču tas nav lielākais izaicinājums – Beāte stāsta, ka sāpīgākais ir laiks, ko viņa nespēj veltīt savam dēlam. “Pat ja viņš saka, ka  saprot, man tāpat ir tā milzu sajūta, ka viņam iztrūkst ļoti liela daļa manis.” 

Katra cilvēka motivācija ziedot un brīvprātīgi darboties ir cita, taču Beāte ir pamanījusi, ka lielākā daļa ar to aizpilda sirdī kādu tukšumu. “Tu arī to dari tāpēc, ka tu zini, kā ir tad, ja tev kaut kā nav.” Nereti tieši praktiska darbošanās – mantu šķirošana vai ziedotāju sagaidīšana – likvidē maznozīmības sajūtu, tās vietā ļaujot ieraudzīt padarītu darbu, kas reāli palīdzēs kādam cilvēkam. Viņa uzsver, ka tā gandarījuma un prieka sajūta nav salīdzināma ar neko citu. 

Sarunā Beāte stāsta par cilvēkiem, kuri pārmet, ka kāds kādam nepalīdz, taču klusē, kad viņiem pašiem uzdod jautājumu – vai tu palīdzi? Viņa vēlētos redzēt līdzcilvēkus mazāk vienaldzīgus, saprotot, ka ziedošana ne vienmēr nozīmē mantisku palīdzību, reizēm lielāko atbalstu varam sniegt ar savu rīcību vai atbalstošiem vārdiem. 

“Labi cilvēki ir tie, kas, pirmām kārtām, neaizmirst sevi un tas nav gluži tas pats, kas domāt par sevi, tikai par sevi. Neaizmirst par sevi!” atgādina Beāte gan pati sev, gan ikvienam citam.