Dizaineri Paula Pasīte-Muiteniece (24) un Martins Muitenieks (26) četru mēnešu laikā pašu rokām uzbūvēja māju, izmantojot tikai dabīgus materiālus, un no Rīgas pārvācās uz Papi. "Kā ir būt” sarunā pāris dalās ar fiziskajiem un mentālajiem izaicinājumiem, kam gājuši cauri, lai tagad nelielo namiņu sauktu par savām mājām un būtu pārliecināti, ka abi kopā var paveikt neiespējamo. 

Papes skaistuma ieskauto piecu metru augsto koka namiņu sedz lauzts niedru jumts. Tā būvniecībā izmantoti tikai dabīgi materiāli un šis lēmums procesā lika izgudrot pašiem jaunu siltinājumu – niedrbetonu. Sarunas sākumā pāris iepazīstina ar praktisko būvniecības procesu un to, kā terase tapa no jūras izskalotām laivu piestātnēm un šķūnītis par vienu eiro.

Paula stāsta, ka, lai paātrinātu darbu gaitu, pāris speciāli sevi padarīja par bezpajumtniekiem: “Mēs trīs mēnešus nodzīvojām treilerī. Bet nevis tādā lielajā treilerī, bet tādā, ko var pielikt pie veglās automašīnas un aizstumt kaut kur. Sanāk kaut kur trijos kvadrātmetros – mēs divi ar diviem kaķiem.” Šaurā sadzīve, fiziskais darbs, emocionālās grūtības, kas notika paralēli abu skolas noslēguma darbu veidošanai pārim kļuva par izaicinājumu, kas viņus satuvinājis un stiprinājis. “Kad tu esi uzbūvējis kopā četros mēnešos māju ar pirms tam neeksistējošiem materiāliem, kā piemēram to pašu niedrbetonu, tad liekas – kas uz šīs pasaules nav izdarāms? Viss ir izdarāms!”, apstiprina Paula.

“Pārvācoties uz laukiem, mums tika dots tāds milzīgs spēļu laukums, kurā mēs varam darīt, ko mēs gribam un veidot telpas cik uziet, un veidot to vidi vispār kopumā tādu, kādu mēs to gribam,” stāsta Martins. Rezultātā viņi ir radījuši vietu, kur katrs stūrītis ir pašu radīts un tas veido unikālu piederības sajūtu. “Kad tu pats esi ielicis savu domu, savu spēku un visu pats izplānojis, un izdarījis, vienkārši tā enerģija ir pilnīgi cita,” piebilst Paula, “Es nekad mūžā nevarētu iedomāties dzīvot kaut kur citur!".

Pāris ir pārliecināts, ka, ja iekšā ir vēlme, tad nevajag baidīties – ir jābūvē un ir jāatkāpjas no pilsētas. Tas ir būtiski arī klimata krīzes dēļ: “Mēs uzskatām, ka katrs pats atstāj savu pēdu un mēs, nedomājot par to, ko citi dara, mēs paši skatāmies uz savu dzīvi – kā mēs varam atstāt to pēdu, lai mums nebūtu jānožēlo?”, saka Mārtiņš. 

Sarunā iepazīsti pāri, kuru mērķtiecība iedvesmo piepildīt savus sapņus!