Alekss Dimiņš (19) šobrīd dzīvē šķir nākamo lapu – jauns telefona numurs, vārds, pase, pilsēta, universitāte un, gribētos teikt, jauna dzīve. Iepriekšējā bija piepildīta ar sāpēm, meklējot risinājumu dzimumidentitātes traucējumiem un rūpējoties par vecākiem alkoholiķiem.

Savu stāstu Alekss iesāk ar mājām – durvīm, aiz kurām viņam vajadzēja tīrīt piedzērušos vecāku piečurātu skapi, gatavot ēst, slēpt no viņiem naudu.. Diezgan ilgi viņš neapzinājās, ka mājās notiekošais nav pieņemami: “Es nevienam nestāstīju, jo man likās, ka aiz manām mājas durvīm viss ir kārtībā, man likās, ka aiz visu durvīm tā notiek.” 

Vēl sarežģītāku viņa bērnību padarīja dzimumidentitātes traucējumi. “Vienīgā lieta, kas man nozaga bērnību bija mani dzimumtraucējumi. Tādā ziņā, ka es neizbaudīju to pašu bērnību, ko es būtu izdzīvojis kā parasts, mazs puisis. Es izdzīvoju pilnīgi savādāk – gribot to visu,” stāsta Alekss. Kad viņš meklēja informāciju, kā uzsākt hormonu terapiju un nomainīt vārdu, vienīgais, ko viņš atrada, bija “intervijas no 2014. gada, kur intervētāji apsmēja tos cilvēkus, ļoti pasīvi agresīvus komentārus tiem cilvēkiem sniedza.” 

Izejot cauri posmam, kurā šķita, ka nekad nepaliks labāk, Alekss tomēr atrada iespēju mainīt savu dzīvi. Pēc pusotra gada naudas krāšanas, viņš nonāca pie speciālistiem un uzsāka terapiju. Taču tas viņam bija jādara vienam, bez vecāku atbalsta: “Man bija tāds moto, pie kā es joprojām turos – ja es to nevaru izdarīt bez bailēm, tad es to darīšu ar bailēm,” dalās Alekss. 

Sagaidījis 18 gadu dzimšanas dienu, Alekss pameta vecāku mājas un pārtrauca ar viņiem sazināties, vēlāk oficiāli nomainīja vārdu. Sarunā viņš stāsta par savu veco un jauno dzīvi, iedvesmojot ikvienu izturēties labi pret līdzcilvēkiem, neskatoties uz paša piedzīvotajiem pāridarījumiem.