kā ir būt - #70 auglība

Neauglība un bērna zaudēšana – Madara Senkane (32) dalās savās baiļu un cerību pilnajā stāstā. 

Kad Madarai bija 28 gadi, viņa ar vīru devās ceļojumā pa Eiropu, dzīvojot busiņā. Romantiskajā plānā ietilpa arī cerība par bērniņa ieņemšanu, taču tas nepiepildījās. Kopš tā laika ir pagājuši trīsarpus gadi – iegūts neauglības zīmogs, pārdzīvotas mākslīgās apaugļošanas procedūras, zaudēts bērns, bet joprojām ir saglabājusies cerība – kļūt par sava bērna vecākiem. 

Pasaules Veselības organizācijas dati norāda, ka neauglību piedzīvo apmēram 15% no reproduktīvā vecuma pāriem. Madara stāsta, ka, neskatoties uz šo lielo skaitli, būt vienam no šiem cilvēkiem nozīmē piedzīvot milzīgu vienutlību un kauna sajūtu, jo neviens par to nerunā un, “kad tu nevari vainot kaut ko no malas, tad, protams, tu atkal meties vainot sevi”.

Lai mazinātu klusumu ap šo tēmu, Madara Instagram profilā dalās savā stāstā, izmantojot tēmturi #rindāpēcbērna. Viņa pati stāsta, cik šī rinda ir nepielūdzama, jo neviens neiedod numuriņu, kas nosaka, kad pienāk tava kārta. Madara zina, ka ne visi sagaida savu iespēju. Kad viņai viena tika dota, auglis gāja bojā. “Zaudēt bērnu, man šķiet, tas būtu jāaizliedz ar visuma likumiem, jo tā nav pasaules kārtība, kādai vajadzētu būt, jo tas ir caurums, kas paliek… viņš vienkārši paliek,” Madara dalās savās lielākajās sāpēs.

Viņa aicina ikvienu nojaukt tos rāmjus, kādos vēlamies cilvēkus ielikt, jo dzīve ir daudz sarežģītāka, kā reizēm iedomājamies. Būtiski ir izvairīties no jautājumiem un komentāriem, kuri aizskar teritorijas, kas neattiecas uz jautātāju. Madara iesaka “padomāt – ko es darīšu, ja tas cilvēks atbildēs vissliktākajā veidā? Ja es pajautāšu ­– kad tad jums būs bērniņi? Un tev atbildēs – nu mūsu bērniņš nomira. Ko tu tad darīsi?”

Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*

* Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.