Kādēļ pēc 1. vietas iegūšanas sacensībās iekšā prieks vietā jūtams tukšums? Kāpēc 5. vieta Olimpiskajās spēlēs šķiet kā zaudējums, un bronzas medaļa tikai mierinājums? Saruna ar kamaniņbraucēju Kristeru Aparjodu (24) par cīņām sportā, dzīvē un sēņošanā. 

“Man tā ir katrās sacensībās, kamēr es nebūšu nobraucis to perfekto braucienu, tikmēr es nebūšu apmierināts,” stāsta Kristers par reizēm, kad arī labākais rezultāts gandarījumu nesniedz. Lai gan joprojām pēc dabas ir mierīgs un to cenšas saglabāt visās dzīves situācijās, Kristers stāsta, ka, pieaugot sasniegumiem sportā, palielinās arī satraukums pirms sacensībām: “Tu esi jau atpazīstams Latvijā un pasaulē, tas spiediens ir lielāks gan no medijiem, gan no televīzijas. Kā tagad būs, ka tu aizbrauksi ne tā un rezultāts nebūs?”

Viņš uzsver, ka jebkurā jomā dzīvē ir nepieciešams atbalsts no apkārtējiem, pat tad, ja tie ir praktiski nieki, ko nevari paveikt viens. Kristeram nozīmīga ir līdzi stāvošā ģimene un arī līdzjutēji. “Jebkuram sportistam, ja pajautātu, tas pateiktu, ka skatītājs ir tas dzinulīts, kā sestais laukuma spēlētājs hokejā, kas dzen uz priekšu,” viņš stāsta, atsaucoties uz sacensībām, kur pandēmijas ierobežojumu dēļ skatītāju klātbūtne nebija atļauta.

Šajā “kā ir būt” epizodē Kristers dalās ne tikai ar dzīvi sportā, bet arī savos sēņošanas stāstos un centienos disciplīnu ievērot gan treniņu grafikā, gan attiecībās ar līdzcilvēkiem. Kristers uzsver, ka “Arī dzīvē labam cilvēkam būt ir disciplīna pašam pret sevi.”

 

Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*

 

 

* Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.