Sēdēt mājās un stresot vai sēsties mašīnā un doties uz Ukrainas robežu palīdzēt?

Jānis Dzērve (28) jau divas reizes ir devies garajā ceļā uz Ukrainas robežu, lai turp nogādātu ziedotās mantas un uz Latviju atvestu cilvēkus, kuri meklē drošu patvērumu. Podkāsta “kā ir būt” sarunā Jānis dalās ar savu motivāciju, ceļā piedzīvoto un informāciju par biedrību “Tavi draugi”, kas koordinē braucienus.

Pirmā došanās uz robežu Jānim un viņa ceļabiedram radījusi kultūršoku. "Mēs redzējām kilometriem garas rindas ar autobusiem. Un garām iet tūkstošiem cilvēku – tur septiņgadīgas meitenītes trīsgadīgus puisīšus pie rokas ved un neviena nav,” stāsta Jānis par pieredzēto, “Bērni iet bariņos, kas izskatās vienkārši pēc bērnudārza grupiņas, kur audzinātāja viņus ved pāri robežai. Tu saproti, ka tu īsti darīt neko nevari.” Taču viņš tic, ka, ja ir iespēja, jāpalīdz, tāpēc savu brīvo laiku viņš šobrīd velta, lai atbalstītu cilvēkus, kas kara dēļ zaudējuši vairāk kā mēs spējam iztēloties. 

Tieši iespēja praktiski rīkoties, lai palīdzētu Ukrainas iedzīvotājiem, Jānim pašam ir palīdz tikt galā ar emocijām, ko rada kara fakts. Ja sākumā viņš nemitīgi dzīvoja staro jaunākajām ziņām, tagad izlasa tikai par galvenajiem notikumiem: “Ne tāpēc, ka man neinteresētu, bet tāpēc, ka, uzsūcot to visu, es baigi nevaru neko palīdzēt, tikai varu stresot. Tāpēc, kad varam, mēs braucam, palīdzam un daram.”

 

Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*

 

 

* Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.