Ko tu teiktu cilvēkam, ja tu zinātu, ka tas iespējams ir pēdējais, ko viņš dzirdēs pirms nāves?

Veronika Baltmane-Veckalne (27) nereti nonāk šādā situācijā. Viņa ir anestezioloģijas rezidente un ar iedvesmojošu aizrautību dara savu darbu, uzņemoties atbildību par cilvēku dzīvībām - šobrīd strādājot arī ar Covid-19 pacientiem. “Dodot gaismu, sadegu – tas lielā mērā bieži vien ir par medicīnu,” saka Veronika, ilustrējot ārstu fizisko un emocionālo nogurumu šajā laikā. 

Kamēr daudziem pandēmija asociējas ar seriālu skatīšanos ērtākajās mājas drēbēs, Veronika par to tikai sapņo. Podkāsta “kā ir būt” sarunā viņa dalās ar savu pandēmijas pieredzi, strādājot intensīvās terapijas nodaļā, kur nonāk smagākie saslimšanas gadījumi. Viņa atzīst, ka šobrīd ir ļoti bail no brīža, kad vairs nebūs iespējams palīdzēt visiem, jo slimnīcas ir pārslogotas. “Brīžiem rokas sāk nolaisties, tu viņām neļauj, tu viņas cel augšā, saproti, ka vēl būs ļoti liela plūsma – ir jāturpina, ir jādara, nav izvēles, tev ir jādara,” stāsta Veronika. 

Kā Veronika nonāca līdz lēmumam studēt medicīnu un uzņemties atbildību par cilvēku dzīvībām? Kā nezaudēt cilvēcību, saglabājot distanci? Vai medicīnā ir konkurence? Šī saruna ir ļoti cilvēcīgs ieskats ārsta personīgajos pārdzīvojumos un pandēmijas karstākajā punktā - slimnīcās.

 

Šis projekts īstenots ar Eiropas Parlamenta finansiālu atbalstu.*

 

 

* Šis materiāls atspoguļo tikai autora viedokli. Eiropas Parlaments nav atbildīgs par tajā ietvertās informācijas jebkādu izmantošanu.