Eiropas iedzīvotāji katru gadu rada 25 miljonus tonnu plastmasas atkritumu, bet pārstrādei tiek savākti mazāk nekā 30 %. Pasaulē gandrīz 90% no pludmaļu piesārņojuma veido tieši plastmasas atkritumi. Plastmasa nonāk pat cilvēku plaušās un uz viņu vakariņu galda. Vairākas valstis ir sarosījušās - īsteno vides aizsardzības politiku un organizē kampaņas atkritumu samazināšanā. Tomēr daudz ko varam darīt mēs katrs pats savā mājā, pagalmā, dzīvē. Piemēram, pievienojoties Zero Waste kustībai.

Vieni no aktīvākajiem zaļā dzīvesveida pārstāvjiem ir Zero Waste jeb bezatkritumu dzīvesveida piekritēji. Zero Waste ir filosofija, kas aicina pārdomāt mūsdienu patēriņa ciklu, pārveidot to no lineāra uz ciklisku. Lineārs nozīmē, ka mēs nopērkam kādu preci un pēc noteikta laika to izmetam, savukārt ciklā nekas neiet zudumā un nerodas milzīgās atkritumu kaudzes, viss tiek maksimāli izmantots. Kustība nav tikai par atkritumu šķirošanu, tā pauž aicinājumu paraudzīties uz atkritumiem kā uz izmantojamu resursu. Kustība ir arī par apzinātu iepirkšanos un apzinātu rīcību – kas un cik patiesībā ir nepieciešams.

Vides žurnāliste Anitra Tooma jau vairākus gadus sevi sauc par „zero veisisti” , lai gan atzīst, ka līdz rūdītiem bezatkritumu dzīvesveida piekopējiem, kuru trīs gados sakrāto atkritumu daudzums satilpst litra burciņā, viņai vēl jāaug.

„Dzīve bez atkritumiem. Ieklausieties šajos vārdos! Pasauli var glābt tikai atkritumu samazināšana. Šķirošana neko daudz nepalīdzēs - plastmasas pārstrāde ir netīrs pasākums, stikla pārstrāde ir ļoti energoietilpīgs pasākums.”

A.Tooma atgādina, ka 2016.gadā katrs Latvijas iedzīvotājs radīja vidēji 410 kg sadzīves atkritumu, kas ir par 70 kg mazāk nekā vidēji Eiropas savienībā. Tomēr aprēķini liecina, ka atkritumu skaits uz vienu iedzīvotāju Latvijā turpina pieaugt. Tāpēc ir svarīga katra cilvēka iesaistīšanās un rūpes par vidi. Turklāt tas nemaz nav grūti. Anitra īsi noraksturo savu pilsētas dzīvokļa saimniecību: „Ir mazā miskastīte uz palodzes, kur es izmetu tos atkritumus, ko citi sūta uz poligonu. Zem izlietnes man ir tāda lielāka miskaste, kur es salieku šķirotos atkritumus. Uz izlietnes ir saldējuma kastīte, kurā sēž maisiņš un tajā tiek salikti visi kompostējamie atkritumi.” Ticiet vai ne, žurnāliste mēnesī „saražo” tikai 50 līdz 100 gramu atkritumu, un parasto - kolektīvo miskasti pusotra gada laikā viņa izmantojusi vien 3 vai 4 reizes.

„Cilvēki saka – tas nav ekonomiski izdevīgi. Jā, es esmu cilvēks, kurš maksā! Mēs „zero veisisti” Latvijā maksājam visdārgāk par atkritumu apsaimniekošanu, jo mēs kopējā masā nododam ļoti, ļoti maz.”

Pats galvenais tomēr ir mainīt domāšanu un attieksmi. Lai attīstītu atbildīgu, apzinātu iepirkšanos, Anitra piespiedusi sevi izlietot visu, kas veikalā nopirkts. Tā ļoti ātri tiekot apvaldīta kāre pēc impulsīviem pirkumiem un neapdomīgiem tēriņiem. Tad kad šīs pārmaiņas ir sevī izcīnītas, tad jau ir labi : „Dzīvoklis kā parastam mūsdienu cilvēkam, bet atkritumu ir ļoti, ļoti maz,” secina žurnāliste. „Ikdienā tas izskatās tā. Uz veikalu eju ar somiņu, somiņā – auduma maisiņš, tajā – vairāki aizkaru maisiņi, kurus es sašuvu no lietotiem aizkariem. Tie lieti noder kartupeļiem, sīpoliem, burkāniem, augļiem un daudz kam citam, ko cilvēki mēdz salikt mazajos plastmasas maisiņos.” Anitra atgādina, ja reiz esam tikuši pie kāda plastmasas maisiņa, ir iespēja to likt somā un lietot atkal un atkal līdz tas nolietots un caurs. Arī pārdevējas jau esot pieradušas pie Anitras lūguma nelikt preces atsevišķos plastmasas maisiņos.

Kā viss sācies? Pirms pieciem, sešiem gadiem Anitru nokaitinājis sižets televīzijā, kurā tante sūdzējusies, ka viņai vardarbīgi liek maksāt par atkritumu apsaimniekošanu, taču viņa atkritumus neradot. Sižetā kundze žurnālistam skaidrojusi, ka papīrus viņa sadedzinot kamīnā, mizas sametot kompostā, bet plastmasu dedzinot āra ugunskurā. Tajā brīdī Anitra dusmīgi nospriedusi, ka tante patiesībā jāliek cietumā, jo biezi apdzīvotā vietā dedzinātas plastmasas kaitīgie dūmi nogulsnējas cilvēku organismā un nodara lielu ļaunumu. Tomēr gribējies arī pārbaudīt, vai ir iespējams pa īstam neradīt atkritumus.

Anitra Tooma dzīvo savā „zaļajā burbulī” un gatavo arī dažādas lietas no priekšmetiem, kas daudziem cilvēkiem būtu pārvērtušies par atkritumiem. Piemēram, aizkaru maisiņus, T-kreklu paklājiņus, putnu barotavu no piena pudeles ar rokturīti, spilvendrānas no vīriešu krekliem un priekšautus no džinsenēm. Bet viņa nav vienīgā tāda. Viņas piemēram seko arī draugi un radinieki, un tā bezatkritumu dzīvesveida piekritēju skaits aug. Lēni, bet aug.

„Es uzskatu, ka „zero veisisti” ir tie visīstākie zaļie. Jo, tie, kas ēd eko-šmeko, tie rūpējas tikai par sevi, bet tie, kuri dzīvo, lai neradītu atkritumus, lai neradītu planētai lieku slogu, tie domā par visu cilvēci.”