Lielroka

Rūta Briede

 

Jūlijs Lielroka bija gluži parasts. Visticamāk uz ielas jūs viņu nemaz neievērotu. Jūlijam Lielrokam piederēja trīs uzvalki. Reizi nedēļā viņš apģērba vienu no uzvalkiem un devās uz tuvējo pārtikas veikalu nopirkt makaronus. Viņš nekad nepirka ko citu.

No veikala mājās Jūlijs Lielroka atgriezās ar makaronu iepakojumiem pilnu mugursomu. Visu nākamo nedēļu brokastīs, pusdienās un vakariņās viņš gatavoja tikai makaronus, līdz makaroni bija beigušies un Jūlijam atkal bija jāiet uz veikalu.

Pēc ēdienreizēm Jūlijam patika lasīt darba sludinājumu avīzi un sapņot, kā būtu strādāt kādā no piedāvātajiem darbiem, jo pats Jūlijs Lielroka nestrādāja it nemaz. Kāpēc tā? Tāpēc, ka viņa trīs uzvalki bija īpaši.

Visus uzvalkus Jūlijs Lielroka bija mantojis: rūtaino uzvalku no vecvecvectēva Oskara Lielrokas, strīpaino no vecvectēva Augusta Lielrokas, bet koši zaļo no vectēva Ferdinanda Lielrokas. Uzvalku noslēpums bija gluži vienkāršs - ikreiz, kad Jūlijs devās uz veikalu pirkt makaronus visai nedēļai, žaketes kabatā uzradās tieši tik naudas, cik nepieciešams, lai samaksātu. Jā, nudien – Jūlijam bija paveicies ar uzvalkiem.

Tomēr reiz, kādu vakaru, dodoties pie miera, Jūlijs Lielroka kā parasti novilka vecvecvectēva Oskara rūtaino uzvalku un iekāra to skapī līdzās Augusta strīpainajam un Ferdinanda koši zaļajam uzvalkam. Apgūlies viņš klusībā pārdomāja izlasītos darba sludinājumus līdz iemiga.

Bet, kamēr Jūlijs gulēja, notika kas briesmīgs. Pa atvērto logu mājā ielidoja vesels bars izsalkušu kožu. Tās lidoja pa aizmigušā Jūlija māju no viena gala uz otru, un no visām drēbēm, kas vien mājā bija, izvēlējās notiesāt tieši Jūlija uzvalkus! Tā, lūk, bija īsta nelaime.

Nākamajā, aiznākamajā un aizaiznākamajā dienā šķita, ka Jūlija Lielrokas dzīvē nekas nav mainījies – viņš, kā ierasts, gatavoja makaronus brokastīs, pusdienās un vakariņās, lasīja sludinājumus, bet dziļi sevī juta satrauktu kņudoņu. Pienāca diena, kad atkal vajadzēja doties uz veikalu pēc makaroniem, bet Jūlijam bija palikusi vairs tikai pidžama, kam naudas kabatās necik.

Tomēr ne par naudu vien Jūlijs raizējās, jo uzvalkiem piemita vēl cita noslēpumaina spēja – tie prata noslēpt Jūlija rokas. Tās viņam bija ļoti lielas. Pat ļoti, ļoti lielas. Arī Jūlija vecvecvectēvam Osakaram un vecvectēvam Augustam, un vectēvam Ferdinandam bija tādas pašas -  ļoti, ļoti lielas rokas.

Jūlijs Lielroka bija izmisis un nezināja, ko darīt. Dienas gāja, mājās vairs nebija atlicis neviena paša makarona un Jūlijs bija pavisam izsalcis. Viņš izņēma no pastkastes jaunāko darba sludinājumu avīzi un pēc veca paraduma sāka tos lasīt.

– Jā gan! – viņš izsaucās, ar pirkstu apstājies pie uzvalku veikala sludinājuma.

Jūlijs bija atcerējies par vecvecvecmāmiņas Hildas šujmašīnu bēniņos un devās tai pakaļ. Kāpjot lejā no bēniņiem, viņš savāca visus auduma gabalus, ko vien atrada – aizkarus, galdautus, dvieļus, dīvānu pārklājus, palagus – un nekavējoties ne mirkli sāka šūt.

Jūlijs šuva dienu un nakti, nakti un dienu, līdz bija pabeidzis vairākus uzvalkus. Vienu no tiem viņš apģērba pats – tas bija šķībs un greizs, jo ar Jūlija lielajām rokām smalku uzvalku nemaz nevarēja pašūt. Tomēr Jūlijs bija apmierināts, uzvalku bija gana, un pie mājas viņš izlika izkārtni “Jūlija Lielrokas uzvalki”.

Uzreiz pie jaunā veikala piesteidza kāds pidžamā tērpies vīrs.
– Labdien, – vīrs sacīja, – Es esmu vēstnieks un man steidzīgi vajadzīgs jauns uzvalks. –

– Lūdzu, lūdzu, – Jūlijs aicināja vēstnieku veikalā.
– Jūs nemaz iedomāties nevarat, kas vakar notika! Naktī manā istabā ielauzās kožu bars un apēda visus uzvalkus: jūsu veikls ir glābiņš! –

Un vēstnieks, nopircis visus Jūlija Lielrokas uzvalkus, sniedza Jūlijam roku.  – Bet, Lielrokas kungs, jums taču ir labākais rokasspiediens, kādu esmu pieredzējis savā diplomāta karjerā! Jums noteikti jākļūst par vēstnieku. –

Un Jūlijs paklausīja. Pabeidzis diplomātu skolu, viņš ceļoja pa pasauli un deva roku visiem, ko sastapa. Vienā piegājienā viņā varēja paspiest vismaz divdesmit piecas rokas. Varbūt pat piecdesmit, daži ir redzējuši kā Jūlijs Lielroka vienlaicīgi paspiež rokas simts cilvēkiem! Jūlijs Lielroka bija ļoti īpašs. Jūs noteikti viņu ievērosiet.