Sausiņi

Andris Kuprišs

 

Es ticēju, ka Ēriks turēs savu solījumu. Mamma neticēja. Tētis neticēja. Saša, mans labākais draugs no pirmā stāva, šaubījās. “Ja tev tiešām būs, iedosi izbraukt!” viņš beigās teica. Es apsolīju.

Ēriks arī apsolīja. Tas notika pēc diendusas. Mēs bijām paēduši pusdienas, man uzticēja izdalīt maizi, tāpēc varēju paņemt garoziņas, kas bija visgaršīgākās. Visiem garšoja maizes garoziņas, mīkstums negaršoja nevienam. Tas, kurš dalīja maizi, varēja paņemt garoziņas un, ja gribēja, izdalīt tās arī citiem. Tad mēs paēdām. Tad mēs gājām gulēt. Man nepatika gulēt diendusu, bet vēl vairāk man nepatika pēc tam celties augšā. Vienmēr bija auksti. Ērika gulta bija blakus manai gultai. Nē, tas notika vēlāk. Mēs bijām ārā. Mēs stāvējām pie bērnudārza žoga un skaitījām vārnas uz ceļa. Es teicu, ka tur ir sešas vārnas. Ēriks teica, ka astoņas. Es pārskaitīju. Tagad man sanāca astoņas. Ēriks pārskaitīja. Tagad viņam sanāca sešas. Pie žoga piebrauca mašīna. Es zināju, kāda marka. Tāda mašīna ir manas kaimiņienes Vikas tētim. Tikai vecāka. Es teicu Ērikam, ka arī gribu tādu mašīnu. Tikai man nav naudas, tētim arī nav naudas. Ja tētim būtu nauda, viņš nopirktu, bet tētim naudas nav. Nu, viņam ir nauda, bet nav tik daudz, lai nopirktu tādu mašīnu. Mums ir cita mašīna, bet tā nav tāda, kāda ir šitā. Tā, kas piebrauca pie žoga.

Ēriks teica, ka viņam mājās ir tāda mašīna. “Tētim?” es jautāju. Jā, tētim. Un brālim. Un vispār viņam ir vēl vairākas tādas pašas. “Cik?” es jautāju. “Sešas!” “Priekš kam tev tik daudz mašīnu?” “Palika pāri,” Ēriks teica. Tad viņš teica: “Gribi, es tev vienu atdošu?” “Tev pašam nevajag?” es jautāju. “Nu man taču ir daudz!” “Tētis nepamanīs?” “Nu tad tu gribi vai negribi?” “Gribu, protams!” “Labi,” Ēriks teica. Viņš bija mierīgs, kad viņš to teica. Es gan nebiju mierīgs. “Rīt no rīta tad atvedīšu,” viņš teica.

Protams, vakarā es pastāstīju tētim, ka mums būs jauna mašīna. Tētis klusēja. Es vēlreiz pastāstīju, ka mums būs jauna mašīna. “Kur tu to ņemsi?” tētis prasīja. “Ēriks atdos vienu no savējām.” “Ak tā?” “Nu ja!” Tad es aizgāju pie mammas un pastāstīju arī viņai. Tad es atgriezos istabā pie tēta. Atnāca mamma. Viņa teica tētim: “Puika saka, ka Ēriks no dārziņa atdos viņam mašīnu.” (Puika - tas esmu es. Tā mani sauc mamma un tētis. Kad vienreiz zvanīja telefons un audzinātāja gribēja ar mani runāt, tētis sauca pāri istabai: “Puika, tevi pie telefona!”) “Viņš man arī stāstīja,” teica tētis. “Vai tev nešķiet, ka ar puiku vajadzētu parunāt?” mamma jautāja tētim. “Ko tu gribi, lai es saku?” tētis atbildēja mammai. Es arī domāju: “Ko tādu lai saka? Mēs jau parunājām ar tēti.”

No rīta man negribējās ēst. Parasti man gribas ēst no rīta. Parasti mamma uztaisa sviestmaizes. Ar desu vai sieru, vai pastēti, vai desu un sieru, vai pastēti un desu. Bet šorīt man negribējās ēst, un, kad gājām ar tēti uz dārziņu, man sala pēdas. Mēs pienācām pie dārziņa žoga. Tur nestāvēja neviena mašīna. “Droši vien nolicis pie smilškastes,” es domāju. Mēs iegājām pagalmā, bet pie smilškastes mašīnas nebija. Man kaut kas kņudēja degunā. Man nepatika, ka man kņud degunā. Brokastīs deva mannā putru. “Ērik!” es teicu. “Jā?” “Šodien nebūs?” “Kas?” “Nu… mašīna?” “Ē!” Ēriks teica gari. Tā ilgi un gari - ēēē. “Es aizmirsu. Piedod. Rīt obligāti!” Nu labi. Rīt. Bet līdz rītam vēl ir vesela diena. Tad mēs pabeidzām ēst mannā putru, tad mēs nedaudz paspēlējāmies iekšā, tad mēs izgājām ārā spēlēties, Pēteris pārsita pieri, audzinātāja kliedza, Anna raudāja, Ivo turpināja ēst smilšu kūku. Tad mēs gulējām diendusu, tad pamodāmies, bija auksti, atbrauca miskastes mašīna, un mēs skatījāmies, kā onkuļi stumda konteinerus. Tad atnāca tētis, mēs gājām mājās. “Šodien Ēriks aizmirsa, bet no rīta obligāti atvedīs,” es teicu tētim. “Aha,” tētis teica man un smaržoja pēc krāsas. Tas tāpēc, ka viņš iespiedējs tipogrāfijā.

Nākamajā rītā mēs gājām ar mammu uz dārziņu. Mēs gājām ne pa to ielu, pa kuru mēs parasti ejam, bet pa citu ielu, pa kuru mēs parasti neejam. Un tur vienā vietā jānogriežas ap stūri un tad var redzēt mūsu dārziņu. Mēs piegājām pie stūra, es aizvēru acis. Kamēr turēju acis ciet, cieši pieķēros mammai pie rokas. Tad es atvēru acis un redzēju dārziņa žogu. Bet mašīnas nebija. Man kaut kas iedūrās krūtīs. Brokastīs deva prosas putru. Ēriks ēda ar lielu karoti. Es skatījos, kā viņš ēd. Viņš paskatījās uz mani un tad teica: “Ē!” Atkal gari un ilgi. “Piedod, es atkal aizmirsu. Es tiešām aizmirsu. Zvēru. Bet rīt obligāti atcerēšos. Rīt atvedīšu. Protams, atvedīšu. Man jau nav žēl.” Man garšo prosas putra, bet šorīt man negribējās ēst. Es atdevu savu šķīvi Ivo. Tad mēs gājām ārā. Anna atrada beigtu žurku. Mēs stāvējām tai apkārt un skatījāmies. Pēteris teica, ka viņam mājās arī ir žurkas. Tad mūs sauca iekšā. Tad mēs gulējām. Es redzēju sapni. Sapnī bija lieli tumši mākoņi. Man bija bail, un es pamodos raudādams. Audzinātāja prasīja, kāpēc es raudu. Es teicu, ka redzēju sapni. Audzinātāja prasīja, ko es redzēju sapnī. Es teicu, ka redzēju lielus tumšus mākoņus un ka man bija bail. Audzinātāja aizgāja uz virtuvi un atnesa man kefīru un divus sausiņus ar rozīnēm. Atnāca tētis, un mēs aizgājām mājās. Pa ceļam es pastāstīju tētim, ka redzēju bailīgu sapni ar lieliem tumšiem mākoņiem. Tētis saspieda ciešāk manu plaukstu. Man vairs nebija bail.

Nākamajā rītā mēs ar tēti gājām uz dārziņu. Es turēju acis ciet. “Kāpēc tu turi acis ciet, puika?” tētis man jautāja. “Es atvēršu acis tikai tad, kad mēs būsim pie vārtiem.” Tā mēs gājām. Es dzirdēju, kā sētniece slauka ietvi. Tad es dzirdēju, kā gaudo policijas mašīna. Tad es dzirdēju vārnas. Tad es dzirdēju Annas balsi, viņa raudāja. “Esam klāt,” tētis teica. “Vai ira?” es prasīju. Tad es atvēru acis. Nekā nebija.

No rīta Ērika nebija dārziņā. Pusdienās bija skābu kāpostu zupa. Pēc pusdienām mēs gājām ārā spēlēties. Tur bija Ēriks. Es piegāju pie viņa. “Klausies,” viņš teica, “man nav mašīnas. Es tev meloju.” “Tu meloji?” “Es meloju.” “Kāpēc tu meloji?” “Tāpat.” “Kā tas ir - tāpat?” “Nu beidz!” Ēriks teica. “Es vienkārši jokoju. Tas tāds joks. Nu joks, ja.” Man krūtīs kaut kas nodžinkstēja, tad iedūrās, tad atkal nodžinkstēja. Es pagriezos, lai ietu iekšā. “Neapvainojies taču,” Ēriks sauca, “tā tāda spēle. Tagad tu zini. Nu, aizejam pastāstām Ivo, ka tev ir mašīna un ka tu vari viņam to atdot.” “Es negribu tādu spēli,” es teicu un, kamēr gāju prom, dzirdēju, kā krūtīs turpina žvadzēt. Iekšā bija audzinātāja. Es sāku raudāt. Audzinātāja iegāja virtuvē un atnesa man kefīru un trīs sausiņus ar rozīnēm. Sausiņi garšoja sāļi.