19. janvāris iesākās ar paziņojumu, ka vakarā gaidāms lāpu gājiens kā protests pret gāzes ieguvi Groningenas apgabalā, kas izraisījusi zemestrīces aizvadītajos gados. Tāpat uzzinu, ka Elizabete Balčus, otra mūsu festivāla pārstāve, pēc autobusā pavadītas nakts no Parīzes ir veiksmīgi nokļuvusi Groningenā.

Gājienu fragmentāri izdodas novērot pa ceļam uz Londonā bāzētās apvienības Superorganism koncertu. Astoņu cilvēku grupa no uzkāpšanas brīža uz "Machinefabriek" skatuves pārsteidz ar izteiktu skatuves imidžu, video projekcijām un ļoti kvalitatīvu skanējumu. Personīgi šķiet, ka skaņa šajā koncertā bija viskvalitatīvākā visā festivālā. Muzikāli Superorganism atgādina MGMT un Beck krustojumu. Dodoties uz nākamo koncertu, galvā turpina skanēt koncertā dzirdētais motīvs: "When I grow up, I wanna be a Superorganism" ("Kad izaugšu, gribu būt superorganisms"). Grupas debijas albums iznāks 2. martā - noteikti iesaku sekot līdzi šai ekstravagantajai apvienībai.

Nākamais vakara "medījums" ir dziedātājs Tom Tripp, kurš uzmanību izpelnījies pēc kopdarba ar elektroniķi Mura Masa. Visai vāji apmeklētajā koncertā klubā Simplon jaunais brits pastāsta, ka pirms gada vēl ir strādājis veikalā par pārdevēju, bet pēc dziesmas "Aurelia" demo versijas publicēšanas dzīve strauji mainījusies. Tom Tripp daiļradē var saklausīt ietekmes gan no Craig David, gan R. Kelly, tomēr izpildījums diemžēl liek vilties. Pa ceļam no Simplon uz Elizabetes uzstāšanos, uzmetu acis britiem Pale Waves. Pirmais, ko dzirdu no skatuves: "This is a song about someone who hates me" ("Šī dziesma ir par kādu, kurš mani ienīst.") Muzikāli šie hipstergoti (nezinu, kā citādi nodēvēt šīs grupas imidžu) atgādina kaut ko starp The 1975 un Blink 182. Arī nedaudz vīlies izpildījumā, dodos uz Elizabetes Balčus koncertu. Šķiet, ka, salīdzinājumā ar Makree, pērnā gada "Austras balvas" nominantei nav paveicies ar koncerta lokāciju. "News Cafe" pagrabs nav īpaši kupli apmeklēts un trūkst skaļuma. Pati Elizabete ir līmenī - ar augļiem, ekstravagantā tērpā.

Vakara lielākā zvaigzne manā sarakstā ir Will Heard. Lai arī 26 gadus jaunais brits kā viesmākslinieks ir iedziedājis veiksmīgus hitus ("Sonnentanz" ar Klangkarussell, "Rumour Mill" ar Rudimental), 35 minūšu garajā koncertā izskan tikai paša kompozīcijas un Destiny's Child "Say My Name" kaverversija. Noskaņa ir "soulīga", Will demonstrē lieliskas vokālās prasmes. Prātā nāk salīdzinājums ar Jamiroquai. Koncerts noslēdzas ar paša lielāko hitu "I Better Love You", pēc kura solists iznāk arī pie faniem, neatsakot kopbildes.

Sestdiena ir atvēlēta tikai Nīderlandes māksliniekiem, tādēļ dodos atpakaļ uz Latviju. Secinājums - Eiropai pietiek svaiguma un talantu jaunajā popmūzikā. Nākotnē, protams, gribētos ieraudzīt vairāk latviešu izpildītāju šajā festivālā.