Aizritējis vēl viens gads, laiks apkopot tās pašmāju un aizjūras filmas, kuras visspilgtāk iesēdušās atmiņā! Un, lai gan šis gads ir bijis dažāds (bet tikai retais pateiks, ka tas bija ārkārtīgi viegls un laimīgs), tieši kino ziņā sūdzēties mums īsti nav par ko - gan pašmāju, gan arī visas pasaules kino censoņi ir nākuši klajā ar fantastiskām filmām, un grūti ir vienīgi izvēlēties pašas labākās. Grūti, bet patīkami, un kādam ir jādara arī tas! Sāksim ar Latviju:

 

1. “Melānijas hronika”

Pēc rakstnieces Melānijas Vanagas atmiņu romāna “Veļupes krastā” veidotā filma uzskatāmi pierāda, ka latvieši mīl un vēlas ciest… t.i., ka tiem IR savs kino, kuru tie vēlas redzēt, un vairāk nekā 70 000 skatītāju ir vērā ņemams skaitlis ne tikai pašmāju, bet kopējā kino lauciņā. Svarīgā un sāpīgā tēma vieno un ir atvedusi uz kinoteātriem cilvēkus, kuri tur, iespējams, nekad nav bijuši. Par filmu šajā gadījumā runāt ir pat kaut kā neērti (ko tieši vēl var pateikt? Un kāpēc?), tādēļ lai runā dalība prestižajā Tallinas kinofestivāla oficiālajā programmā un turpat piešķirtā balva par labāko operatora darbu!

 

2. “Es esmu šeit”

Jau pašā gada sākumā mūs sagaidīja vareni kvalitatīvs un ļoti patīkams kino pārsteigums - “Es esmu šeit” vispirms tika atzīta Berlīnes kinofestivālā, bet tad arī Latvijā, jo bija arī par ko! Filma ne tikai iezīmēja veiksmīgu sadzīves drāmu turpinājumu pašmāju kino vidē, bet arī nostiprināja pārliecību, ka šāds ārzemēs pieprasīts šablona mākslas kino un spēja to ātri un kvalitatīvi saražot (šoreiz ir īstais vārds) ir viens no industrijas jājamzirdziņiem. Bet medijiem tagad ir jauna, simpātiska aktrise, kuras gaitām sekot - gan Latvijā, gan ārpus tās!

 

3. “Svingeri”

Gada beigu spilgtākais pašmāju kino pārsteigums, kuram bija jāsniedz atbildes uzreiz uz vairākiem jautājumiem - vai latviešiem ir sekss, vai latviešiem ir humors un vai latvieši spēj pasmieties paši par sevi. Domājams, ka 50 000+ filmas skatītāju (daudz neatpaliekot no “Melānijas”) uzskatāmi atbild uz vissvarīgāko jautājumu - vai latviešiem šāds kino ir vajadzīgs -, un šī atbilde ir pārliecinošs “Jā!”. Īpaši tādēļ, ka visbiežākās filmas skatītāju emocijas pēc tās noskatīšanās bija pārsteigums - “gaidīju kā vienmēr, sanāca labāk!”. Pacelsim glāzes par to, lai biežāk tā!

4. “Pelnu sanatorija”

Viena no gada pirmajām pašmāju filmām, Dāvja Sīmaņa mākslas kino debija, no vienas puses, izcēlās ar savu ārkārtējo, pat šokējošo drūmumu un nevēlēšanos izpatikt skatītājam, bet, no otras, - tieši ar to arī filma ir unikāla, jo ir, bez aplinkiem, emocionāli spilgts un tehniski izcils bezkompromisu autordarbs mūsdienu pārāk izplūdušajā un visiem izpatikt gribošajā kino vidē. Raksta autoram filma gan aktīvi nepatika (ko viņš izteica tās autoriem… ļoti, ļoti liela kļūda pašmāju kino vidē), bet tam nav it nekādas nozīmes, jo filmu atzinīgi novērtēja daudzos pasaules kinofestivālos, tostarp pašmāju Rīgas starptautiskajā festivālā. Novērtējiet arī jūs - filma legāli pieejama tiešsaistē!

 

5. “Ausma”

Pretrunīgi vērtētās Lailas Pakalniņas (kuru vienmēr daudz vairāk ir mīlēta ārpus Latvijas nekā mājās - būsim godīgi) jaunākā filma ir ne tikai trīs valstu kopražojums ar Latvijas filmai diezgan ievērojamu budžetu, bet arī pie pašmāju skatītājiem nonāca praktiski tikai šogad, lai tiktu izrādīta kinoteātros ar minimāliem panākumiem. Pēc tam, kad Latvijas nacionālais dārgums Lauris Reiniks mikroblogošanas vietnē “Twitter” publiski pasūdzējās, ka viņš par tādu “Ausmu” vispār neko nebija dzirdējis, filmu parādīja sabiedriskā TV - un par to uzzināja ne tikai Lauris, bet arī Rūta un vēl pāris simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju, bet diez vai saprata redzēto. Un tas kaut kādā ziņā ir pareizi un pat trendīgi - Ķīnai ir Vongs Karvajs un Ai Veivei, Krievijā ir Zvjagincevs, bet mums ir Pakalniņa kā autors, kuru ārpusē mīl daudz vairāk nekā dzimtenē.


 

Ne mazāk karsti iet arī filmām, kuras brauca uz Latviju savus skatītājus lūkoties, - par tām šī gada filmām, kuras vēl tikai ieradīsies pašmāju kinoteātros, lai mūs apburtu, šokētu vai sadusmotu (vai visu kopā), mēs parunāsim nākamgad, bet te ir subjektīvi labākais, kas paviesojies Latvijas kinoteātros šogad - bet arī jums ir skaidrs, ka piecos nosaukumos visu šī gada kino pārbagātību iespiest vienkārši nav iespējams:

 

1. “Tonijs Erdmanis” (“Toni Erdmann”)

Pirmoreiz publikai atrādīta Kannu kinofestivālā un nupat kā saņēmusi Eiropas Kinoakadēmijas Gada filmas balvu, šī reizē skumjā un smieklīgā divas ar pusi stundas garā traģikomēdija no Vācijas stāsta par to, kas notiek mums apkārt un ar ikkatru - vienkārši par dzīvi. Un dara to tik smalki, meistarīgi un neatkārtojami, ka ir pelnījusi visas sev piešķirtās balvas un vēl vairāk (gaidām “Oskarus”). Filma joprojām skatāma kinoteātrī “Splendid Palace” - nepalaidiet garām!

 

2. “Nakts dzīvnieki” (“Nocturnal Animals”)

Režisora un modes dizainera Toma Forda tikai otrā filma ir tik spilgts, neparasts un reizē profesionāls darbs, ka sāc baidīties par to, ko viņš mums piedāvās nākotnē (un vai vispār vajag). Režisora uzburtā - Fords ir reizē režisors un scenārija autors - tumšā, biedējošā, bet tik ļoti ievelkošā filmas pasaule diez vai kādu atstās vienaldzīgu, tāpat kā Eimijas Adamsas, Džeika Džilenhola, Maikla Šenona un citu filmas aktieru tēlojums. “Nakts dzīvnieki” ir tas gadījums, kad filmā “trāpa” pilnīgi viss, un, pat ja jūs aizbiedēs filmas brīžiem pārliekais nihilisms, no tās tāpat nebūs iespējams atrauties. Joprojām kinoteātros!

3. “Mežakuilis un ūdenskrese” (“Hunt for the Wilderpeople”)

Lai gan uz lielā ekrāna Latvijā izrādīta tikai dažos seansus kinofestivālā “Spektrs”, tā tāpat guva samērā plašu atpazīstamību (ar pirkstu nerādīsim, kur noskatīta), bet jūs par to tāpat būsiet vismaz dzirdējuši no kāda sajūsminātā skatītāja - bet varbūt pat redzējāt savām acīm. Jaunzēlandes režisora Taikas Vaititi filmā ir šķietami viss, ko kinematogrāfs mums var piedāvāt - komēdija, drāma, spriedze, pakaļdzīšanās, mazliet romantikas un sentimena - un, pats galvenais, samiksē šīs pavisam atšķirīgās un bieži vien pretrunīgās sastāvdaļas ideālā kokteilī!

4. “Kubo un divas stīgas” (“Kubo and the Two Strings”)

Aiz visas šī gada animācijas filmu pārbagātības, kurā mūs izklaidēja dziedošie dzīvnieki, dziedošie dārzeņi, dziedošie restleri un citi zvēri, aiz tā visa mazliet pazudusi īsta, ar rokām darināta animācijas pērle - šoreiz ne pārnestā, bet burtiskā nozīmē, jo tiešām ir darināta ar rokām. Studija Laika jau iepriekš bija sevi spilgti pieteikusi leļļu animācijas žanrā, bet ar “Kubo” viņai ir izdevies īsts šedevrs, kurš ierindo studiju līdzās Disney, Pixar un citiem animācijas etaloniem.

 

5. “Dedpūls” (“Deadpool”)

Kur tad mēs bez komerckino? Bet tam, draugi, šogad patiesībā klājās švakāk nekā autorkino (pat ja kases ieņēmumi par to neliecina), tā ka sludināt kino nāvi un Holivudas uzvaru pār visu ir krietni pāragri! Bet arī tur bija daudz patīkamu pārsteigumu, un spilgtākais no tiem bija “Dedpūls”, kurš pārsteidza burtiski visus - komiksfilmu fanus, komiksfilmu nīdējus, cilvēkus no ielas, Raienu Reinoldsu, savus veidotājus galu galā! Tikai retais par šo filmu nebija dzirdējis, un vēl retākais - nebija redzējis, bet visi piekrita, ka tas ir kas jauns, svaigs un, iespējams, vēl nebijis diezgan vienmuļajā supervaroņu žanrā. Zibens nespers divreiz (un turpinājums būs tie paši vēži…), bet paldies par šo pašu - bija feini!