Padomju laikos cilvēki brauca gan uz Lietuvu, gan Poliju, lai iepirktu dažādas preces krietni lētāk nekā mājās, arī preču klāsts toreiz ārzemēs bija plašāks.

Izrādās, ka cilvēki joprojām brauc un apgalvo, ka tiešām sanāk labi ietaupīt. Ir pat tādi, kas Latvijā vairs neiepērkas vispār.

Es kopā ar trim draugiem devos uz Belostoku, Polijā, lai visu pārbaudītu un uzzinātu, vai tiešām ir lētāk.

Sazvanāmies, sarunājam visu un naktī no piektdienas uz sestdienu salecam mašīnā. 

Mēs esam četri. Katram ir savs plāns. Mans – nopirkt ziemas mēteli. 

Bijām plānojuši ņemt piekabi, lai Jegors var nopirkt matraci un dīvānu. Nesanāca, jo tik ātri nekur nevarējām dabūt, un tik īsam iepirkšanās laikam arī nebūtu bijis jēgas tērēties – ceļabiedrene Nikole tajā naktī ballējās un izbraucām divas stundas vēlāk.

Pēc piecarpus stundām, 10.30 no rīta esam Polijas tirgus autostāvvietā. Tā pilna ar autobusiem, cilvēki tik kāpj un kāpj ārā. 

Sapriecajāmies pamatīgi – ja jau tik daudz cilvēku, tad noteikti dabūsim visu, ko gribējām un krietni ietaupīsim.

Mēs nebijām samainījuši naudu, tāpēc ejam pirmajā valūtas maiņas punktā, kas ir tirgus teritorijā. Sākumam samainām 100 eiro, ar domu, ja pietrūks, samainīsim vēl. Jegors  vēlāk aizskrēja vēl pēc 100 eiro.

Tirgū pārdod visu – sākot no bērnu gultiņām un sadzīves precēm, līdz pat kāzu kleitām. Cilvēki kā skudras, klīst no viena pārdevēja pie otra. Pārdevēji skrien šurpu turpu, nes pareizās krāsas, izmērus, skaļi sarunājas un cenšas nopārdot pēc iespējas vairāk. Preces visiem pārdevējiem gan ir vienādas, atšķiras tikai cena un krāsa.

Nopērku mēteli. Tad pamanām, ka pircēju paliek arvien mazāk, arī troksnis vairs nav tik liels. Pārdevēji sāk stumt būdiņās manekenus, nes iekšā drēbes, ver ciet durvis.

Izrādās, tirgus veras ciet 12.00 dienā. Mēs par darba laiku pat neiedomājāmies. Steigā vēl nopērkam otru mēteli, divus džemperus, 10 pārus zeķu pa 24 centiem un apakšbikses pa 1.20 EUR.

Lai kā man gribētos teikt, ka braukt iepirkties uz Poliju ir lētāk, tā nav patiesība. Jēga būtu tad, ja mēs pirktu vairumā un ar prātu – pēc mēteļa braucu 500 km, vilna tam savēlās jau pēc mēneša.

Zeķēm un apakšbiksēm gan nav ne vainas.