Salaspils memoriālam beidzot ir pastāvīga ekspozīcija. Tajā stāstīts par nometnes sarežģīto vēsturi un kliedēti mīti, piemēram, par septiņiem tūkstošiem bērnu, kas miruši Salaspils nometnē. Bērni gan tur tiešām bija, tikai mazāk. Viena no viņiem ir Anna Cepliša. Pagājuši vairāk nekā 70 gadi, un Anna savu stāstu uzticējusi mazmeitai Ievai Ceplišai.

Viņš katru rītu gāja tur, kur miroņus nes ārā. Tad viņš gājis skatīties, vai tikai es neesmu starp tiem, uz to kaudzi.

Manas vecmāmiņas Annas Ceplišas bērnības atmiņas saistās ar Salaspils nometni, ko nacisti oficiāli sauca par "Paplašinātu policijas cietumu un darba audzināšanas nometni". Anna ir no Baltkrievijas un Latvijā nonāca piespiedu kārtā, kad viņu kopā ar brāli un mammu ievietoja nometnē.

"Brālis stāstīja, ka mēs bijām ar mammu kopā, un tad vienā rītā pamosties un nav mammas vairs, mamma ir prom."

Pagājuši vairāk nekā 70 gadi, tomēr vecmammai aizvien vēl sāp un prātu neatstāj neatrisināti jautājumi.

Mani interesē kā vecmammas atmiņu stāsts sasaucas ar vēsturisku realitāti, kas ar viņu notika un kāpēc cilvēki no Baltkrievijas nonāca Latvijā. Tāpēc tiekos ar vēsturnieku Uldi Neiburgu, kura pamatspecialitāte ir Otrā pasaules kara notikumi.

"Bija vairākas tā saucamās partizānu apkarošanas akcijas. Un akcija “Ziemas burvība” bija viena no lielākajām, kas norisinājās no 1943. gada februāra līdz aprīlim. Sistēma bija vienkārša - tika “ķemmēti” mežu masīvi, cilvēki, kas pretojās, tika nogalināti, tāpat tika nogalināti cilvēki, kas nespēj pārvietoties. Bet pārējie darbaspējīgie, sievietes, pārsvarā, tāpat pusaudži utt., tie tika aizturēti un viņus caur Latviju bija plānots pārvietot kā darbaspēku uz Vāciju, kas arī lielā mērā notika."

Vecmammai jautāju, vai viņa zina, kas notika ar viņas tēti, kāpēc Salaspils nometnē nokļuva tikai viņa, brālis un mamma. Vecmammai bija tikai 3 gadi, viņa nevar ko tādu atcerēties, tāpēc prasu vēsturniekam Neiburgam.

"Visticamāk, ja viņš tajā akcijā bija klāt, nevis bija kaut kur citur, tad viņš varēja tikt nogalināts vai arī aizturēts un aizsūtīts arī darbos uz Vāciju kaut kādā citādā veidā, tikpat labi viņš varēja pirms tam tikt iesaukts Sarkanajā armijā," skaidro Neiburgs.

Klausoties, kā vecmamma stāsta par nometni, biju iedomājusies, ka bērniem lika strādāt, bet tagad, runājot ar vēsturnieku, saprotu, ka tā nav patiesība, viņi bija pārāk mazi.

"Problēma vāciešiem radās tāda, ka bija daudz šo bērnu un viņi nezināja, ko ar viņiem iesākt. Rezultātā Salaspils nometne bija viena no tām vietām, kur nonāca cilvēki no Baltkrievijas, pārsvarā sievietes un bērni."

Mēs zinām, ka kādi piecsimt, sešsimt bērni diemžēl mira, bet apmēram 1700 bērni līdz 1943. gada aprīlim tika nodoti audžu ģimenēs vai bērnu namos, vai lauku saimniecībās pie latviešu zemniekiem.

Mana vecmāmiņa nonāca lauku saimniecībā Ropažos, kur viņa dzīvo vēl šobrīd.

"Ar lauku saimniecībām bija tā - Salaspils apkārtnē, kas mūsdienās ir Ogre vai Tīnūži, izziņoja vietējiem zemniekiem, ka tajās dienās būs bērnu sadale, ja tā var teikt, un viņi ieradās, un tad viņi varēja izvēlēties tos bērnus. Un tur arī maksāja pabalstu, ka tu to bērnu paņem savā pārziņā," stāsta vēsturnieks.

Ropažos par Salaspils bērniem bija atbildīga vietējā daktere. Manu vecmammu Annu kāda vietējā ģimene jau bija aizrunājusi.

"Tā daktere bija mani iegrūdusi stūrī, jo viņi bija gribējuši meiteni, un viņa paņēmusi mani iespundējusi stūrī, un es gaidīju, kamēr man atbrauca pakaļ. Nu te jau man bija labi, biju paēdusi un apkopta."

Klausoties vecmammā, saprotu, ko Uldis Neiburgs domā, sakot, ka laiks kopš Otrā pasaules kara beigām nav nemaz tik ilgs. Stāstot par gadu nometnē, vecmamma raud, rāda apsaldējumu rētas uz kājām. Viss, kas notika, joprojām ir dzīvs.

Mūzika: 

Escapade by Nctrnm CC BY 4.0 
Her Presence is Strong Here... by Parvus Decree CC BY-NC 4.0
Leaving This Godforsaken Place by Parvus Decree CC BY-NC 4.0