Šogad, pateicoties visiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri nevarēja klusēt, atklājām, kāda ir bērnu dzīve sistēmā. Nu mēs runājam par to, kā panākt, lai visiem bērniem tiktu atrastas ģimenes. Domnīcā personiski stāsti un atskats uz uzzināto.

Kas kavē uzņemt sistēmas bērnus? Viens no iemesliem ir sabiedrības nosodījums un aizspriedumi. Fragmentā no Vitas Anstrates "Īstenības izteiksmes" raidījuma vairāki izplatīti stereotipi, kurus atražo gan sabiedrība, gan institūcijas.

Aivis Berģis lielāko daļu bērnības pavadījis Salas novada bāreņu namā „Līkumi”. Uz desmit lapām dokumentētus iespējamus pārkāpumus jau divus gadus izmeklē Valsts policija kopā ar prokuratūru. Sarunā ar Latvijas radio Ziņu dienesta žurnālisti Vitu Anstrati Aivis stāsta par vairākām vardarbīgām un pazemojošām epizodēm, kuru dēļ viņam joprojām, vairākus gadus pēc iznākšanas no institūcijas, nepieciešama regulāra psihologa palīdzība.

Dmitrijam Sokolovam ir daudz pozitīvāka pieredze: "Esmu priecīgs, ka esmu bijis bērnu namā." Viņam nav rūgtuma ne pret māti, kas nevarēja par viņu parūpēties, ne par dzīvi bērnu namā. Tomēr Dmitrijs aicina domāt, kas notiek, kad astoņpadsmitgadnieki iznāk no bērnu nama - lielākā daļa neprot patstāvīgi dzīvot, ir ļoti grūti atrast darbu: "Tevi tajā brīdī vienkārši izmet patstāvīgā dzīvē."

Maija Branta kopā ar vīru audzina meitu un divus dēlus, pirms pāris gadiem nolēmuši, ka kļūs par ģimeni arī zēnam, kurš tolaik bija divus ar pusi gadus vecs. Tiklīdz viņš būs juridiski brīvs, Maija ar vīru viņu arī adoptēs.